Jau ar pirmo telefona zvanu ar Raulu sajūta ir brīva un nepiespiesta – gluži kā runājot ar senu paziņu. Sarunas laikā Rauls visu laiku uzrunā vārdā, un laiks ar viņu paskrien nemanot. Nav pārsteidzoši, jo viņa intereses ārpus autoskolas ir plašas – atpūta pie dabas, ekstrēmie sporta veidi, teātris, kino, mūzika, grāmatas.

Vaicājot Raulam, kā viņš izvēlējās instruktora profesiju, izriet, ka auto instruktora profesija izvēlējās viņu. “Kā mana pirmā profesija vēl Padomju laikos bija ūdenstūrisma instruktors – straujūdens airēšana. To kaut kādā mērā esmu visu laiku darījis. Arī kalnu slēpošana, lidošana ar paraplānu. Bet šiem darbiem ir vairāk sezonāls raksturs. Man vienmēr ir bijis talants braukt jebko – kas peld, lido, šļūc (smejas)… Kļūt par auto instruktoru sanāca vairāk kā uz dullo. Auto instruktors, es padomāju, viņš vienmēr ir vajadzīgs. Gan visos laikapstākļos, gan visos gadalaikos.”

Kā svarīgākās instruktora rakstura īpašības Rauls pirmo uzsver pedagoga talantu, jo ir jāspēj izskaidrot tādas nianses, par kurām mēs ikdienā neaizdomājamies. “Pacietība,” Rauls turpina, “būs tikai pēc tam. Mēdz būt ļoti pacietīgi instruktori, ar kuriem nobrauc 50, 100 nodarbības, bet saproti, ka neko neesi iemācījies.”

Instruktora loma apmācību procesā ir milzīga – to cilvēki nenovērtējot. Rauls skaidro: “Runājot par tendencēm, pašlaik cilvēki mēdz pirkt nevis preci vai pakalpojumu, bet atlaidi – arī autoskolu izvēlē.”

Izvēlēties sev atbilstošāko instruktoru var tik vienkārši, kā ar telefona zvanu. “Man ir daudzi teikuši, ka tieši telefona saruna ir kalpojusi instruktora izvēlē – tad saprot, vai gribēsi, vai nē. Droši var arī satikties ar instruktoru klātienē pirms braukšanas. Telefoni ir, varam sazvanīties, sarunāt.” Rauls turpina: “Ir svarīga spēja uzticēties abpusēji. Instruktors vienmēr ir vairāk vai mazāk spiests kursantam uzticēties (smejas), bet kursantam arī vajadzētu uzticēties instruktoram. Ja uzticība nav, ja ir iekšējā sajūta, ka kaut kas nav labi, es uzskatu, ka instruktors ir jāmaina.”

Kad vaicāju Raulam, ar ko viņš atšķiras no citiem instruktoriem, Rauls ietur domīgu pauzi. “Varbūt, ka man tas nāk par sliktu, bet man ir ļoti personīga attieksme pret katru kursantu. Ļoti personīga. Es vienmēr strādāju uz rezultātu. Ja pie manis nomācās no sākuma līdz beigām, ar kvalitāti visi ir apmierināti. Ne vienu reizi vien man pēc nodarbības kursanti ir zvanījuši un teikuši, ka vienā nodarbībā ar mani ir iemācījušies 5 reizes vairāk, nekā pie cita instruktora.” Pēc mirkļa Rauls piebilst: “Mācību procesā mēdzu būt paskarbs, bet vienmēr atklāts un godīgs.”

Auto apmācību laikā gadās uz kursantu sadusmoties, bet “ja es uz kādu sabļauju, es vienmēr izskaidroju, kas tika izdarīts nepareizi, un kā vajadzēja izdarīt pareizi. Bieži tas nav, bet, ja mēģina mūs nogalināt (smejas), nopietni bojā mašīnas veselību, tad es uzskatu, ka man ir tiesības izlikt savas emocijas uz vaininieku (turpina smieties), nevis mājās pret ģimeni.”

Uz jautājumu, vai nodarbību laikā mēdz notikt avārijas, Rauls saka, ka “jā, taču parasti tā ir bijusi ne mūsu vaina, un cilvēki cietuši nav.” Secīgi jautāju, cik lielā mērā instruktors var novērst avārijas situācijas? “Pateikšu Tev tā – ja kursants strauji parauj stūri uz sāniem, es nespēšu neko izdarīt. Pieķeroties pie stūres, es varu tikai pus-apgriezienu dabūt. Ja kursants, izbraucot uz galvenā ceļa, noslāpst, tad es varu nospiest bremzes, bet es nevaru noslāpušu mašīnu iekustināt. Protams, es visas šīs situācijas izvērtēju, un ļauju braukt tikai tad, kad tas ir droši.”

Runājot par instruktora pieredzes nozīmi, Rauls saka, ka “katrs instruktors vispirms ir šoferis. Šofera pieredze varbūt ir pat svarīgāka, nekā instruktora pieredze.” Taču ir gadījumi, kad tieši instruktora pieredze nospēlē izšķirošo lomu: “Pašā karjeras sākumā gadījās avārija. Tā bija vienīgā avārija, kurā tā bija mūsu kļūda. Pirms nedēļas gadījās identiska situācija, bet šoreiz es jau biju gatavs, un avārijas situāciju novērsu.”

Rauls uzskata, ka nav tāda cilvēka, kuram nevar iemācīt braukt. Ja ir, tas ir ļoti, ļoti reti. Kā galvenos iemeslus viņš min: “Neuzmanība, koncentrēšanās trūkums. Biežāk ir tā, ka pamet apmācības tikai dēļ tā, ka teoriju nevar nolikt.”

Kursanta bailes vadīt auto, sākot dalību aktīvajā ceļu satiksmē, Raulam nav šķērslis: “Es nekad nesāku mācīt uzreiz intensīvajā satiksmē. Galvenais ir pakāpeniskums. Es varu ļoti ātri iemācīt, ja redzu, ka cilvēks var paņemt. Ja es redzu, ka viņš nevar paņemt, mēs braucam tādā situācijā, kādā viņš ir spējīgs. Komforta zona kursantam nevienā mirklī nav – kolīdz es redzu, ka var vairāk, tā es dodu klāt. Katram kursantam braukšanas maršrutu pielāgoju individuāli.”

Kad vaicāju, kā Rauls nonāca Autoskolā Presto, viņš atbild bez vilcināšanās: “Vienkārši. Presto ir labākais piedāvājums kā instruktoram – nevajag braukt bezmaksas nodarbības, instruktors nav ieinteresēts stiept garumā apmācības laiku. Citas autoskolas uzliek instruktoram veikt bezmaksas nodarbības – instruktors tērē laiku, degvielu, ļauj lauzt mašīnu – viss par velti. Cerībā, ka kursants turpinās apmācību pēc šīm 7 bezmaksas braukšanām.”

Rauls uzskata, ka būtiskākais, kas topošajam autovadītājam jāievēro, uzsākot mācības, ir centība, pacietība, laiks un nauda. “Manuprāt kursantam visoptimālākais laiks uzsākt apmācības ir ziemā. Iziet cauri visām nejaucībām, un eksāmenu kārtot, kad viss ir labi.”

Sarunas noslēgumā Rauls uzsver, ka instruktora attieksme, ir lielā mērā atkarīga no kursanta attieksmes. “Ir daudz vieglāk strādāt ar cilvēku, ar kuru redzu, ka viņš cenšas. Tad ir viegli piedot gan mašīnas laušanu (iesmejas), gan mēģinājumus mani nogalināt – ja vien es redzu, ka cilvēks cenšas. Galvenais, ka nepadodas.”

Paldies Raulam par sarunu!

Piesakies braukšanas nodarbībai un lasi atsauksmes par Raulu šeit.