The following terms are used in this Law:

1) authorisation for regular passenger services for hire or reward (hereinafter — the authorisation) — a document certifying the carrier’s right to provide regular commercial passenger services on the relevant journey along a route in accordance with the approved timetable;

2) bus — a road vehicle intended for carrying passengers (nine or more persons, excluding the driver);

3) bus station — an area separated from the carriageway, with structures intended for organising the movement of road vehicles and for servicing or transferring road vehicles and passengers on routes;

4) carriage by road — any movement of a road vehicle along a road while carrying passengers or goods;

6) road vehicle — a motor-powered vehicle (other than a tractor or self-propelled machine) used for carrying passengers or goods on roads without rails. Trailers and semi-trailers are considered part of a road vehicle;

7) driver — a person who lawfully drives a road vehicle;

8) perishable goods — agricultural and fish products, as well as other goods that must be transported under special temperature conditions using specialised road vehicles;

9) luggage — items which a passenger takes along or sends by means of a road vehicle;

10) bulk goods — goods consisting of loose material and carried without packaging (sand, grain and similar goods);

11) dangerous goods — goods considered dangerous within the meaning of the Law on the Movement of Dangerous Goods;

12) freight forwarder — a merchant who, under a contract concluded with the consignor, organises the carriage of goods and provides related services;

12¹) intermodal transport operation — a transport operation meeting one of the following conditions:

a) the operation meets the definition of a combined transport operation and involves carrying one or more containers or swap bodies whose total maximum length does not exceed 45 feet,

b) one or more containers or swap bodies whose total maximum length does not exceed 45 feet are carried, provided that the initial or final road leg within the European Union does not exceed 150 kilometres and the remainder of the operation is carried out by waterways. The initial or final road leg within the European Union may exceed 150 kilometres in order to reach the nearest transport terminal suitable for the service (which may be in another Member State where the goods have not been loaded or unloaded), if the road carriage uses a semi-trailer combination consisting of a two-axle tractor and a three-axle semi-trailer, or a three-axle tractor and a two- or three-axle semi-trailer;

13) hired vehicle — any vehicle made available for payment and for a specified period to a merchant providing commercial transport services or carrying out own-account transport operations, under a contract with the person supplying such vehicles;

14) cabotage operations — temporary domestic commercial passenger or goods transport operations carried out by road vehicles in another country without registering an undertaking, branch or representative office there;

15) combined transport operation — carriage of goods in which a goods vehicle, trailer, semi-trailer with or without a tractor unit, any combination thereof, or containers of 20 feet or more use roads for the initial or final leg of the journey and rail, inland waterways or sea routes for the remaining leg, provided that at least one non-road leg exceeds 100 kilometres in a straight line. The initial or final road leg of a combined transport operation runs between the place of loading or unloading and the nearest suitable railway station, or within a radius not exceeding 150 kilometres in a straight line from the inland waterway port or seaport where the goods are loaded or unloaded;

16) goods — items presented for carriage (products, merchandise, parcels, containers and other objects);

17) person in possession of the goods — a person who lawfully disposes of goods in their own name, whether or not they own them;

18) timetable — the schedule governing the movement, stopping and parking of a bus (road vehicle) on a route service or services, including the times and days on which the service is operated;

18¹) licence card — a document in a prescribed form or a record in a state information system certifying that a carrier may perform the type of commercial carriage specified in the document or record using a particular road vehicle;

18²) contractor or subcontractor — an undertaking that has concluded a contract for transport services with a road haulage carrier and is neither the consignor nor a freight forwarder;

19) route service facilities — bus stations, passenger interchange points and stops;

20) route — a predetermined path followed by a road vehicle between two termini;

21) consignor — a person who hands goods over for carriage. The consignor and consignee may be the same person;

22) passenger — a person who, under a contract (ticket) or other lawful basis, uses a road vehicle for travel and the carriage of luggage and uses other services provided by the carrier;

23) occasional passenger services — passenger services not falling within the definition of regular services (including special regular services) and carrying groups of passengers formed at the initiative of a customer or the carrier. These services cease to be occasional and become regular if carried out with a certain frequency along the same or a similar route as a regular passenger service and functionally serving the same passengers who board or alight at route service facilities or in lanes reserved for public transport;

24) regular passenger services — the carriage of passengers using suitable vehicles, according to fixed timetables, regularly along a specified route for predetermined passenger fares and luggage charges, as well as passenger services in which passengers board or alight at route service facilities;

25) special regular passenger services — regular passenger services carrying specified categories of passengers;

26) commercial carriage of passengers and goods (hereinafter — carriage of passengers and goods) — the carriage of passengers and goods for payment as a professional activity;

26¹) commercial carriage of passengers by taxi — a service whereby, by agreement with the carrier, a passenger is taken to a destination specified by the passenger [including a passenger transport service offered, requested and confirmed through electronic communications services (including online via a website or mobile application)] and paid for according to the fare and supplements recorded by the taximeter;

26²) commercial passenger transport by passenger car — a transport service using a passenger car, in addition to commercial passenger services by taxi, which is offered, requested and confirmed exclusively through electronic means of communication online via a website or mobile application and paid for exclusively by non-cash means;

26³) passenger interchange point — an area with platforms, separated from the carriageway and intended for organising road vehicle traffic and the interchange of road vehicles and passengers on routes;

27) own-account transport operations — transport operations performed without payment using vehicles owned or hired by a merchant, farm or fishing undertaking, agricultural services cooperative, state or local government institution, association or foundation (hereinafter — the own-account operator), driven by the operator or an employee to transport persons or goods for the operator’s own needs, where the goods are owned, purchased, sold, hired out, leased, acquired, produced, processed or repaired by that operator. Own-account transport operations are only an ancillary activity of the operator;

28) carrier — a merchant, farm or fishing undertaking that undertakes a carriage obligation pursuant to an order or contract with a consignor or passenger, or on another lawful basis;

28¹) stop — a place for passengers to board and alight on a route;

29) consignee — a person to whom goods must be delivered at the destination under the contract of carriage;

29¹) international route — a route crossing the national border of Latvia;

30) international transport operations — transport operations requiring the crossing of Latvia’s national border;

31) liquid goods — petroleum and petroleum products, alcohol, vegetable oil, animal fats and other goods transported in sealed tanks;

32) direct mixed transport — carriage of passengers or goods by several carriers using road and other modes of transport under a single transport document covering the entire journey; 321) website or mobile application service — an online service for carriage by road;

32²) website or mobile application service provider — a merchant who, under a contract concluded with a carrier, organises carriage by road online and provides related services;

33) freight forwarding services — a set of services and operations involving the dispatch, carriage, receipt and storage of goods, provided for payment.

This Law governs the legal relationships between carriers, drivers, website or mobile application service providers, freight forwarders, consignors, consignees and passengers when organising and performing the carriage of passengers and goods as a professional activity.

(1) The legal relationships arising from the carriage of goods and passengers by road are governed by this Law, the Civil Law, other laws and regulations, and international agreements binding on Latvia.

(2) If international agreements ratified by the Saeima and binding on Latvia contain provisions differing from those of this Law, the provisions of those international agreements shall apply.

(1) Public administration in the field of carriage by road shall be exercised, within their respective competence and in accordance with this Law and other laws and regulations, by the Ministry of Transport, the Ministry of the Interior, the Ministry of Finance, the Ministry of Welfare, local governments and institutions subordinate to those ministries and local governments, including persons and institutions carrying out delegated administrative tasks.

(2) The Ministry of Transport, the Ministry of the Interior and the institutions subordinate to them shall, within their competence, exercise state supervision over compliance with laws and regulations in the field of carriage by road, issue documents relating to carriage by road as provided for by laws and regulations, cooperate with the competent authorities of other countries in this field, and carry out other tasks specified by laws and regulations.

(3) Control of carriage by road shall be exercised, within their competence, by the Ministry of the Interior, the Ministry of Finance, local governments and institutions subordinate to those ministries and local governments, carriers, and other persons and institutions specified by laws and regulations.

(4) The Cabinet shall determine the procedures for organising and carrying out control of carriage by road.

(1) The Road Transport Control Records System is part of the state information system “Integrated Interior Information System” and contains information obtained during inspections of carriage by road.

(2) The purpose of the Road Transport Control Records System is to ensure the processing of the necessary information and promote cooperation between institutions in organising and conducting inspections of carriage by road.

(3) The Cabinet shall determine the scope of information to be included in the Road Transport Control Records System, the institutions entitled to process it, the procedures for entering information in and obtaining it from the system, the procedures and retention periods for processing information contained in the system, and the procedures for exchanging information through the Internal Market Information System (hereinafter — the IMI system), established in accordance with Regulation (EU) No 1024/2012 of the European Parliament and of the Council of 25 October 2012 on administrative cooperation through the Internal Market Information System and repealing Commission Decision 2008/49/EC.

(1) The Municipal Control Service is an institution established by a local government or an official designated by it, whose purpose is to ensure that carriage by road complies with the laws and regulations of the Republic of Latvia by supervising and inspecting such carriage within the administrative territory of the local government.

(2) For the purpose of checking compliance of carriage by road with laws and regulations, officials of the Municipal Control Service have the right to:

(2.1) stop road vehicles used for commercial passenger services or intended for the carriage of goods;

(2.2) make test purchases and place test orders.

(3) The Cabinet shall determine the procedures by which the Municipal Control Service stops road vehicles used for commercial passenger services and road vehicles intended for the carriage of goods.

(1) The Road Transport Administration shall, when implementing the requirements of laws and regulations on the carriage of passengers and goods by road and within its competence, ensure the following in accordance with international and European Union requirements:

(1.1) the quality and development of activities related to carriage by road;

(1.2) the establishment and administration of the Road Carriers Information Database;

(1.3) the information necessary for carrying out public administration functions in the road transport sector;

(1.4) the activities provided for in international intergovernmental and interministerial agreements;

(1.5) Latvia’s participation in meetings of joint commissions established under international road transport agreements, the Road Transport Group of the International Transport Forum (ITF), and other international organisations related to the road transport sector;

(1.6) the issuance, cancellation and temporary suspension of cards for digital control devices (tachographs) used to record drivers’ working and rest periods, in accordance with procedures laid down by the Cabinet;

(1.6¹) the performance of the functions of the competent authority of a European Union Member State for the digital tachograph system;

(1.7) the issuance of authorisations for international carriage of passengers and goods by road;

(1.8) the issuance, cancellation or temporary suspension of Community licences, certified copies of Community licences and driver attestations for international carriage of passengers and goods, in accordance with procedures laid down by the Cabinet;

(1.9) the enforcement of Regulation (EU) No 181/2011 of the European Parliament and of the Council of 16 February 2011 concerning the rights of passengers in bus and coach transport and amending Regulation (EC) No 2006/2004 (hereinafter — Regulation (EU) No 181/2011), pursuant to Article 28(1) of that Regulation;

(1.10) the review of passenger complaints not resolved in accordance with Article 27 of Regulation (EU) No 181/2011;

(1.11) the registration of drivers for commercial passenger transport by taxi and passenger car in accordance with procedures laid down by the Cabinet;

(1.13) the registration of bus stations, suspension or cancellation of registration, verification of charges for bus station services and supervision of bus station operations for servicing regional route journeys;

(1.14) the organisation of examinations and issuance of certificates of professional competence for transport managers in accordance with Article 8(3) of Regulation (EC) No 1071/2009 of the European Parliament and of the Council of 21 October 2009 establishing common rules concerning the conditions to be complied with to pursue the occupation of road transport operator and repealing Council Directive 96/26/EC (hereinafter — Regulation No 1071/2009);

(1.15) the issuance of special permits (licences) and licence cards for commercial passenger transport by bus or passenger car and for the carriage of goods;

(1.16) the registration and cancellation of registration of website and mobile application service providers;

(1.17) the issuance and cancellation of certificates for own-account passenger and goods transport operations;

(1.18) the performance of the duties of the competent authority under Article 10 of Regulation No 1071/2009;

(1.19) the maintenance of the national electronic register referred to in Article 16 of Regulation No 1071/2009 as part of the Road Carriers Information Database.

(2) The Cabinet shall issue regulations approving the price list for services provided by the Road Transport Administration when carrying out the public administration tasks delegated to it.

(3) Applications, documents attached to applications and powers of attorney may also be submitted to the Road Transport Administration electronically by completing a special online form on its website at www.atd.lv (e-service), without using a secure electronic signature, provided an email address is indicated for correspondence. Identification shall be carried out using the means of personal identification available through the single sign-on module provided by the State Regional Development Agency.

(1) The State Police shall supervise and inspect carriage by road to ensure compliance with the laws and regulations of the Republic of Latvia and international legal acts binding on the Republic of Latvia.

(2) The State Police shall prepare information in accordance with Article 17 of Regulation (EC) No 561/2006 of the European Parliament and of the Council of 15 March 2006 on the harmonisation of certain social legislation relating to road transport, amending Council Regulations (EEC) No 3821/85 and (EC) No 2135/98 and repealing Council Regulation (EEC) No 3820/85 (hereinafter — Regulation No 561/2006), and with the European Commission Decision of 22 September 2008 adopting the standard reporting form referred to in Article 17 of Regulation No 561/2006, and shall submit the relevant information to the European Commission.

Contesting or appealing the following administrative acts shall not suspend their validity or enforcement:

1) a decision to issue, cancel or temporarily suspend a card for a digital control device (tachograph) used to record a driver’s working and rest periods;

2) a decision to issue, cancel or temporarily suspend a Community licence for commercial passenger services by bus or commercial goods transport by road in the territory of the European Union;

3) a decision to issue, cancel or temporarily suspend a certified copy of a Community licence for commercial passenger services by bus or commercial goods transport by road in the territory of the European Union;

4) a decision to issue, cancel or temporarily suspend an authorisation for international carriage of passengers or goods by road;

5) a decision to issue, cancel or temporarily suspend a special permit (licence) for commercial passenger services by bus or commercial carriage of goods by goods vehicle;

6) a decision to issue, cancel or temporarily suspend a licence card for commercial passenger services by bus or commercial carriage of goods by goods vehicle;

7) a decision concerning the registration of a driver for commercial passenger services by taxi or passenger car or removal of the driver from the register;

8) a decision to issue or cancel a special permit (licence) for commercial passenger services by taxi or passenger car;

9) a decision to issue or cancel a licence card for commercial passenger services by taxi or passenger car;

10) a decision concerning the registration of a bus station or suspension or cancellation of its registration;

11) a decision to cancel the registration of a website or mobile application service provider or to block a website application;

12) a decision to issue or cancel a certificate for own-account passenger and goods transport operations.

(1) The carriage of goods by an N-category vehicle, or an N-category vehicle with a trailer or semi-trailer, whose maximum permissible mass exceeds 2.5 tonnes is permitted if the carrier has obtained from the Road Transport Administration a special permit (licence) for commercial carriage of goods by a goods vehicle and complies with the requirements of Article 3 of Regulation No 1071/2009.

(2) The special permit (licence) entitles the carrier to carry goods only using road vehicles owned by the carrier or, in accordance with procedures laid down by the Cabinet, vehicles owned by other persons.

(3) For commercial carriage of goods within Latvia, the carrier shall obtain a licence card from the Road Transport Administration for each N-category vehicle, or N-category vehicle with a trailer or semi-trailer, whose maximum permissible mass exceeds 2.5 tonnes. Where the mass exceeds 2.5 tonnes but does not exceed 3.5 tonnes and the lower financial requirements laid down in the second sentence of Article 7(1) of Regulation No 1071/2009 apply, a corresponding note shall be entered on the licence card.

(3¹) A copy of the Community licence issued by the Road Transport Administration for commercial carriage of goods by road within the European Union is also valid for commercial carriage of goods in Latvia.

(4) The Cabinet shall determine the procedures for issuing, revoking and temporarily suspending special permits (licences) and licence cards for vehicles carrying goods, certificates of professional competence and permits for international carriage of goods.

(5) A State fee shall be paid for issuing a special permit (licence) for commercial carriage of goods by goods vehicles; the amount of the fee and the payment procedure shall be determined by the Cabinet.

(6) The Road Transport Administration shall issue a special permit (licence) and a licence card by making an entry in the Road Carriers Information Database maintained by it, without preparing a separate written decision. Information on their issue shall simultaneously be published on the Administration's website and sent to the email address specified in the carrier's application. The special permit (licence) shall be issued for ten years and the licence card for up to 12 months. Both shall take effect on the day the information on their issue is published on the Administration's website.

(7) A special permit (licence) or licence card may be revoked:

(7.1) if the carrier fails to meet the requirements of Article 3(1) of Regulation No 1071/2009;

(7.2) if the carrier has committed infringements specified in Commission Regulation (EU) 2016/403 of 18 March 2016 supplementing Regulation (EC) No 1071/2009 of the European Parliament and of the Council with regard to the classification of serious infringements of Union rules which may lead to the loss of good repute by a road transport operator, and amending Annex III to Directive 2006/22/EC of the European Parliament and of the Council;

(7.3) if the Road Transport Administration receives information from supervisory authorities that the carrier has materially breached Latvian laws and regulations or international treaties binding on Latvia in the fields of road transport and road traffic safety;

(7.4) if, for more than one year, the carrier has had no goods vehicle at its disposal for which a licence card or copy of the Community licence has been issued.

(8) A licence card shall be revoked if the Road Transport Administration establishes, or receives information from supervisory authorities, that the carrier has no legal basis for using the road vehicle.

(9) In accordance with Article 4 of Regulation No 1071/2009, the carrier shall designate a transport manager who manages transport operations in one or two undertakings under the conditions of Article 4(2)(c) of that Regulation.

(10) The carrier, its legal representatives and the transport manager must meet the good-repute requirements laid down in points (a) and (b) of the third subparagraph of Article 6(1) of Regulation No 1071/2009. In assessing compliance, information on convictions in specified fields recorded in the Punishment Register shall be taken into account.

(1) Carriage of goods by goods vehicles or combinations of vehicles requiring a category C1, C1E, C or CE driving licence, or an equivalent licence, may be performed by drivers possessing the professional knowledge required for such carriage. Such knowledge is certified by the entry “Code 95” on the driving licence or driver qualification card. For drivers employed by an undertaking holding a Community licence for commercial carriage of goods by road within the European Union who require a driver attestation pursuant to Article 5 of Regulation (EC) No 1072/2009 of the European Parliament and of the Council of 21 October 2009 on common rules for access to the international road haulage market, professional competence may also be certified by an entry “Code 95” on the driver attestation or by a driver attestation issued before 23 May 2020 under that Regulation (hereinafter — Regulation No 1072/2009).

(2) Drivers operating the following vehicles are exempt from the requirement laid down in Paragraph one of this Section:

(2.1) vehicles whose maximum authorised speed does not exceed 45 kilometres per hour;

(2.2) vehicles used by or under the control of the armed forces, civil defence services, fire services, forces responsible for maintaining public order or emergency medical services, where carriage is undertaken in connection with the tasks assigned to those services;

(2.3) vehicles undergoing road tests for technical development, repair or maintenance purposes, and new or rebuilt vehicles not yet put into service;

(2.4) vehicles used in emergencies or intended for rescue operations, including vehicles used for non-commercial transport of humanitarian aid;

(2.5) vehicles used for driving tests or lessons to train persons seeking the right to drive, including additional driver training by an employer, in the presence of a driver with the required professional competence or a driving instructor authorised to train drivers of the relevant category, provided such vehicles are not used for commercial carriage of goods;

(2.6) vehicles used for non-commercial carriage of goods;

(2.7) vehicles carrying materials, equipment or machinery used by the drivers in the course of their work, provided that driving is not the driver's principal activity;

(2.8) vehicles used in rural areas for the occasional carriage of goods for the undertaking's own business purposes, provided no transport service is supplied;

(2.9) vehicles used or hired without a driver by agricultural, horticultural, forestry, farming or fisheries undertakings to carry goods relating to their own business activities, unless carriage forms part of the driver's principal activity or exceeds 100 kilometres from the base of the undertaking owning or hiring the vehicle.

(2¹) A person who has acquired the professional knowledge required for carriage of goods and has reached the age of 18 shall be issued a category C or CE driving licence bearing the entry “Code 95”, authorising carriage of goods with vehicles of the respective category only within Latvia.

(2²) The persons specified in Section 22, Paragraph one, Clause 1 of the Road Traffic Law may acquire the professional knowledge required for carriage of goods.

(3) The Cabinet shall determine the professional knowledge required of drivers for carriage of goods and the procedures for initial and periodic training.

(1) Carriage of goods by road shall be carried out under a contract whereby the carrier undertakes to deliver goods entrusted by the consignor to the destination and hand them over to the consignee, while the consignor undertakes to pay for the carriage.

(2) The parties are prohibited from including in a contract of carriage of goods any provisions the performance of which could result in breaches of drivers' driving and rest-time requirements or road traffic regulations.

(3) Where a contract of carriage of goods is concluded with a freight forwarder who acts in its own name and determines the carriage price under the contract, the freight forwarder is subject to the duties and liability of the consignor under this Law.

(1) A contract of carriage of goods may be concluded orally or in writing for the carriage of a particular consignment or for carriage over a specified period.

(2) An oral contract is deemed concluded when the goods are entrusted for carriage.

(3) The following contracts must be concluded in writing only:

(3.1) contracts of carriage of goods involving direct multimodal transport;

(3.2) contracts for international carriage of goods;

(3.3) contracts for carriage of dangerous goods;

(3.4) contracts in all cases where the consignor so requests;

(3.5) contracts for intermodal carriage.

(4) Acceptance of an order by issuing a consignment note in the prescribed form (hereinafter — the consignment note) is deemed equivalent to concluding a written contract.

(1) Unless otherwise provided by other laws and regulations, the consignment note shall be drawn up in at least three copies signed by the consignor and the carrier. The first copy shall be issued to the consignor, the second to the consignee and the third retained by the carrier. The requirement to prepare several copies applies only to paper consignment notes.

(2) The consignment note shall be prepared by the consignor. At the request of the consignor or carrier, a separate note may be prepared for each road vehicle, type of goods or part (batch) of a consignment.

(3) The consignment note shall contain the following particulars:

(3.1) the place and date of issue of the consignment note;

(3.2) the name (or given name and surname) and address of the consignor;

(3.3) the name (or given name and surname) and address of the carrier;

(3.4) the place and date of taking over the goods and the place designated for delivery;

(3.5) the name (or given name and surname) and address of the consignee;

(3.6) the customary designation of the goods and the type of packaging; for dangerous goods, their generally recognised description;

(3.7) the number of packages and their special marks and numbers;

(3.8) the gross weight of the goods or their quantity expressed in other units of measurement;

(3.9) charges relating to the carriage (carriage charges, surcharges, customs duties and taxes), and other charges incurred between conclusion of the contract of carriage and delivery of the goods;

(3.10) instructions to be followed when completing customs documents for goods and articles carried across the Latvian State border under customs control and when complying with the requirements of other supervisory authorities;

(3.12) in the case of intermodal carriage, the weight of the container or swap body used for the carriage.

(4) Where necessary, the consignment note shall also specify:

(4.1) a prohibition on transhipment;

(4.2) charges payable by the consignor;

(4.3) charges payable upon delivery of the goods;

(4.4) the value of the goods in whose delivery the consignor has a special interest;

(4.5) the consignor's instructions to the carrier concerning insurance of the goods;

(4.6) the agreed time limit for carriage;

(4.7) the documents handed over to the carrier.

(5) The consignment note may contain any other necessary particulars.

(6) The consignment note is negotiable by endorsement if this is expressly stated on it.

(7) Failure to draw up a consignment note, or its loss, shall not affect the validity of the contract of carriage if the parties do not object to performance of the contract.

The consignor shall attach to the consignment note, or place at the carrier's disposal, the documents and information necessary to meet the requirements of customs and other supervisory authorities.

(1) At the previously agreed time, the carrier shall provide a road vehicle that is in good working order, suitable for carrying the relevant type of goods and compliant with sanitary requirements.

(2) The consignor shall determine whether the road vehicle is suitable for carrying the relevant type of goods (commercial readiness).

(3) If defects of the road vehicle are found that may affect the preservation of the goods during carriage, the consignor is entitled to refuse to load the goods into that vehicle.

(1) The consignor shall present the goods for carriage in containers or packaging necessary to preserve them.

(2) The goods shall be grouped and the necessary documents prepared separately for each consignee.

(3) When taking over goods for carriage, the carrier shall, at the consignor's request, present documents certifying its right to carry goods. The carrier shall check that the goods have been loaded and secured in the road vehicle in accordance with road safety and vehicle operation requirements. If an external inspection reveals improper loading or securing that endangers the preservation of the goods, the carrier must inform the consignor. At the carrier's request, the consignor shall rectify any identified deficiencies in loading and securing the goods. The Cabinet shall issue the rules on stowage and securing of goods.

(4) If the consignor refuses to rectify deficiencies in loading and securing the goods, or if the goods do not meet the requirements of Paragraph one of this Section, the carrier is entitled to refuse carriage and regard the goods as not having been handed over for carriage. A corresponding note shall be made in the transport documents.

(5) The Cabinet shall issue the rules for carriage of dangerous goods.

(1) The consignor and consignee are entitled to regard goods as lost and claim compensation if the goods have not been delivered within 30 days after the delivery date agreed in the contract of carriage or, if no delivery date is specified, within 60 days after the goods were accepted for carriage.

(2) If goods for whose loss or shortage the carrier has paid compensation are subsequently found, the consignee is entitled to receive them upon repaying the compensation received to the carrier.

The parties shall determine by mutual agreement the procedure for recording the performance of contractual obligations relating to regular (long-term) carriage.

(1) Unless otherwise provided by the contract, the consignor shall provide and install the equipment and auxiliary materials required for loading the goods, and the consignee shall remove them.

(2) Unless otherwise provided by the contract, the carrier shall provide the means for covering and securing the goods.

(3) The carrier shall hand over all equipment belonging to the consignor to the consignee together with the goods or return it to the consignor in accordance with the instructions in the consignment note.

(4) Payment for these operations shall be made in accordance with the contract.

(5) The consignor shall load, secure, cover and tie down the goods in the road vehicle, while the consignee shall remove the coverings and securing devices and unload the goods.

(6) By agreement with the consignor or consignee, the carrier may undertake loading and unloading. The conditions for additional services shall be set out in the contract.

(7) After unloading, the consignee shall, at their own expense, clean road vehicles and containers of any remnants of goods; after carrying animals, birds, perishable goods or similar consignments, they shall also wash and, where necessary, disinfect them.

(8) Where provided for in the contract, the consignor shall wash and disinfect road vehicles and containers. The consignor must record the sanitary treatment performed in the consignment note.

(1) The consignor is entitled to require the carrier to discontinue carriage, change the place of delivery or hand over the goods to a consignee not named in the consignment note.

(2) The consignor loses the rights referred to in Paragraph one of this Section when the second, third and fourth copies of the consignment note have been handed over to the consignee. From that moment the carrier must comply with the consignee's instructions. The consignor also loses those rights if the goods are lost or have not arrived within the specified time limit, as well as when the consignee becomes entitled to bring a claim in their own name in connection with the loss of goods.

(3) Where the consignee, exercising the right to dispose of the goods, directs that they be delivered to another person, that person is not entitled to redirect the goods.

(4) The right to dispose of the goods shall be exercised subject to the following conditions:

(4.1) the consignor must submit the first copy of the consignment note to the carrier, recording new instructions and the procedure for reimbursing the carrier for expenses and losses that may arise from complying with them;

(4.2) it must be possible to carry out the instructions at the time they are received by the person responsible for carrying them out;

(4.3) the instructions must not interfere with the normal operation of the carrier's undertaking or cause loss to other consignors or consignees;

(4.4) the goods must not be divided if they are covered by a single consignment note or are indivisible.

(5) If the carrier is unable to carry out the instructions for the reasons specified in Clauses 2 and 3 of Paragraph four of this Section, the carrier must immediately inform the person who gave the instructions.

(6) A carrier who fails to comply with instructions given in accordance with this Section, or who complies without requesting the first copy of the consignment note, is liable to the person entitled to claim compensation for the losses caused.

(1) When handing over for carriage and accepting unpackaged goods, bulk goods, liquid goods or goods in containers, the consignor must determine their weight and indicate it in the consignment note.

(2) Packaged goods and individual packages shall be accepted for carriage in accordance with the consignment note indicating their weight and number of packages. The consignor shall determine the weight and number of packages before handing them over for carriage. Total weight shall be determined by weighing the goods or calculating their weight from the number of packages using marked or standard weights. For certain goods, weight may be calculated on the basis of bulk density or determined approximately.

(3) Freight services at railway stations, ports (wharves) and airports shall hand goods over to the carrier after checking their weight or the number of packages and their condition. For packaged goods and individual packages, only the weight and condition of damaged packages shall be checked.

(4) Where goods are carried in enclosed road vehicles or trailers, separate vehicle compartments, containers or tankers sealed by the consignor, the consignor shall determine the weight unless the contract provides otherwise.

(5) The consignor shall enter the weight in the consignment note, indicating the method used to determine it.

(6) The consignor must seal loaded enclosed road vehicles and trailers, individual vehicle compartments, containers and tankers intended for one consignee, as well as small items packed in boxes, cartons or other packaging.

(1) At the destination, goods shall be handed over to the consignee by weight and number of packages in the same manner as they were received from the consignor.

(2) When handing over goods, the carrier need not participate in checking their weight, condition or number of packages if they have been delivered in enclosed road vehicles, trailers, individual vehicle compartments, containers or tankers bearing intact seals affixed by the consignor.

(3) When handing over goods, the carrier must participate in checking their weight, condition and number of packages if:

(3.1) the goods were brought in a damaged or open vehicle body, or in a sound vehicle body with damaged seals;

(3.2) perishable goods were not delivered within the prescribed carriage period or the required temperature regime was not maintained during carriage.

(4) The carrier shall hand over packaged goods and individual packages after checking only the weight and condition of damaged packages. If damage to the packaging or other circumstances that may affect the condition of the goods are found, the carrier and consignee shall open and inspect the damaged packages together.

(5) If the consignee has no vehicle scales and there is no indication of a shortage, delivered unpackaged and bulk goods shall be handed over without weighing.

(6) The carrier shall hand over the goods at the destination to the consignee named in the consignment note or specified in the contract.

(7) The carrier and consignee shall certify delivery and receipt by signing and affixing a seal (stamp) to all copies of the consignment note, three of which shall be handed to the consignee, while the remaining copies stay with the carrier.

(8) If a check of the goods' weight, number of packages or condition at the destination reveals a shortage, deterioration or damage, the carrier and consignee shall determine its extent and record it in the consignment note or draw up a report if no consignment note is available.

(9) If an expert examination is necessary, the carrier shall invite experts on their own initiative or at the consignee's request.

(1) The consignee is entitled to refuse to accept all or part of the goods only if they have become wholly or partly unusable for their intended purpose or if the goods are not addressed to that consignee.

(2) Unless the contract provides otherwise, the consignee must prove that the goods cannot be used.

(3) Until the carrier has received appropriate instructions from the consignor concerning disposal of the goods, the consignee may change their decision and accept the goods.

A consignee who has unjustifiably refused to accept goods on the grounds that they have deteriorated is liable for damage to the goods occurring after the refusal.

If the consignee refuses to accept goods from the carrier, the consignor may redirect the goods to another consignee. The consignee must record the refusal in the consignment note and state the reasons for it.

(1) If circumstances arise that prevent delivery of the goods at the specified place, the carrier shall immediately request instructions from the consignor.

(2) Within the period specified in the contract, the consignor shall instruct the carrier concerning a new place of delivery or the possible sale of the goods.

(3) The consignor shall reimburse the carrier for all expenses connected with carriage, redirection and sale of the goods.

(4) If the goods are redirected during carriage, a corresponding entry must be made in every copy of the consignment note.

(5) If the carrier cannot deliver the goods to the new destination, the carrier may refuse to carry them further, informing the consignor accordingly. In such a case the carrier shall return the goods to the consignor.

(1) Without waiting for instructions from the consignor, the carrier may sell goods refused by the consignee if:

(1.1) this is necessary because of the condition or deterioration of the goods;

(1.2) the storage costs are disproportionate to the ordinary value of the goods;

(1.3) no instructions have been received from the consignor or an authorised person within the period specified in the contract.

(2) The carrier shall transfer the proceeds from the sale to the consignor after deducting the costs of sale. If the proceeds exceed the value of the goods specified by the consignor plus the costs of sale, the carrier is entitled to retain the difference.

(3) If the consignee refuses the delivered goods or delivery cannot be completed for other reasons, the carrier may unload them at the consignor's expense; carriage is deemed completed upon unloading. The carrier may entrust storage to a third party, in which case the carrier is liable only for the selection of that third party. The carrier may also return the goods at the consignor's expense.

Payments for carriage of goods shall be made by the consignor or consignee in accordance with the contract and on the basis of the carrier's invoices. Invoices for the carriage performed shall be submitted and paid in accordance with the procedure laid down in the contract.

(1) The consignor shall compensate for losses arising from the performance or non-performance of the consignor's obligations under the contract of carriage and laws and regulations, and shall pay a contractual penalty if the parties have agreed to one.

(2) If goods prohibited from carriage or requiring special safety measures are handed over for carriage without informing the carrier, or if the name or special characteristics of the goods are stated incorrectly, the consignor shall compensate for the resulting losses and pay a contractual penalty if agreed by the parties.

(3) When handing over goods for carriage, the consignor, contracting party or subcontractor bears joint responsibility for ensuring that the carrier performs carriage in accordance with the requirements of Chapters II and III of Regulation No 1072/2009.

(1) The carrier is liable for the total or partial loss, shortage, deterioration or damage of goods occurring between acceptance and delivery, as well as for late delivery.

(2) The carrier is not liable for loss, shortage, deterioration or damage if the carrier proves that it resulted from any of the following causes:

(2.1) fault of the consignor (consignee);

(2.2) defects in containers or packaging which could not be detected by external examination when the goods were accepted for carriage, or the use of containers unsuitable for the nature of the goods or applicable standards (except where there are indications that damage to the packaging occurred during carriage);

(2.3) where the goods were handed over for carriage without the transport documents specifying special characteristics requiring particular safety rules or measures to ensure their preservation during carriage or storage.

(3) The carrier is liable for failure to preserve the goods if the consignee or another person entitled to submit claims proves that the failure was attributable to the carrier in cases where:

(3.1) the goods were received in an undamaged road vehicle (container) with intact seals affixed by the consignor or, in the case of individual packages, with intact protective marks, seals and the consignor's seals;

(3.2) the goods were not preserved because of natural causes beyond the carrier's control (corrosion, drying, natural decay, damage by parasites or rodents, etc.);

(3.3) the goods were carried under the supervision of a representative of the consignor or consignee, or a freight forwarder;

(3.4) the shortage does not exceed the permitted limits of natural loss.

(4) The carrier shall compensate for losses arising from the performance or non-performance of the carrier's obligations under the contract of carriage and laws and regulations, and shall pay a contractual penalty if the parties have agreed to one.

(1) The carrier shall compensate for losses caused by failure to fulfil contractual obligations in the following amounts:

(1.1) for loss or shortage of goods — the ordinary value of the goods lost or missing;

(1.2) for deterioration or damage of goods — the amount by which their value has decreased;

(1.3) for loss of goods accepted for carriage with a previously declared value — the declared value, unless the carrier proves that their actual value was lower.

(2) When compensating for established losses arising from loss, shortage, deterioration or damage of goods being carried, the carrier shall also refund the carriage charges paid for the goods concerned, if those charges are not included in the price of the goods, and shall compensate for losses incurred and lost profits.

(3) Unless otherwise provided by the contract, the value of goods shall be determined at the place and time of their acceptance by reference to the commodity-exchange price or, in its absence, the relevant market price, or, in the absence of both, the ordinary value of goods of the same kind and quality.

(4) In the event of disagreement between the carrier and consignor, the value of the goods shall be determined by an expert chosen by the carrier and the consignor (consignee).

In accordance with the law or contract, the freight forwarder shall compensate the consignor for losses caused through the forwarder's fault by failure to provide freight-forwarding services or by unlawful acts in the course of providing such services.

(1) Pasažieru pārvadājumi tiek veikti ar autotransporta līdzekļiem (autobusiem, vieglajiem automobiļiem u.c.), kuri paredzēti šim mērķim.

(2) Pasažieru komercpārvadājumus ar taksometru veic ar pārvadātāja īpašumā vai turējumā esošu M1 kategorijas vieglo automobili.

(4) Pasažieru komercpārvadājumus ar vieglo automobili veic ar pārvadātāja īpašumā vai turējumā esošu M1 kategorijas vieglo automobili.

(5) Pasažieru komercpārvadājumus ar taksometru un vieglo automobili veic ar autotransporta līdzekli, kas atbilst šādām vides aizsardzības prasībām:

(5.1) tas pirmo reizi reģistrēts līdz 2008. gada 31. decembrim, un tā motora tilpums nepārsniedz 2000 kubikcentimetrus;

(5.2) tas pirmo reizi reģistrēts pēc 2009. gada 1. janvāra, un tā radīto oglekļa dioksīda (CO2) izmešu maksimālais daudzums gramos uz vienu kilometru nepārsniedz:

b) autotransporta līdzeklim ar ietilpību līdz septiņām sēdvietām — 140 gramus,

c) autotransporta līdzeklim ar ietilpību vairāk nekā septiņas sēdvietas — 190 gramus.

(5¹) Šā panta piektās daļas prasības neattiecas uz pasažieru komercpārvadājumos ar taksometru un vieglo automobili izmantotu autotransporta līdzekli, kas pārbūvēts, to aprīkojot ar personai ar invaliditāti speciāli paredzētu vadības sistēmu.

(6) Pasažieru komercpārvadājumus ar taksometru veic ar autotransporta līdzekli, kam normatīvajos aktos par transportlīdzekļu reģistrāciju noteiktajā kārtībā ir izsniegtas taksometra numura zīmes. Taksometra numura zīmes atļauts saņemt vai mainīt pret vispārējās izmantošanas reģistrācijas numura zīmēm, pamatojoties uz plānošanas reģiona vai valstspilsētas pašvaldības izdarītu atzīmi transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā.

(7) Pasažieru komercpārvadājumus ar taksometru veic ar autotransporta līdzekli, kas aprīkots ar taksometra pazīšanas zīmi, gaismas kontrolsignālu, taksometra skaitītāju un informāciju par pārvadātāju, autovadītāju un tarifiem.

(8) Pasažieru komercpārvadājumus ar vieglo automobili veic ar autotransporta līdzekli, kas aprīkots ar informāciju par tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojuma sniedzēju, pārvadātāju un autovadītāju.

(9) Ministru kabinets nosaka prasības šā panta septītajā un astotajā daļā minētajam aprīkojumam un tā izvietojumam.

(1) Pasažieru pārvadājumu ar autobusu drīkst veikt, ja pārvadātājs Autotransporta direkcijā ir saņēmis speciālo atļauju (licenci) pasažieru komercpārvadājumiem ar autobusu un atbilst regulas Nr.  1071/2009 3. panta prasībām vai ir saņēmis valstspilsētas pašvaldības izsniegtu speciālo atļauju (licenci) pārvadājumiem attiecīgās valstspilsētas administratīvās teritorijas robežās.

(2) Speciālā atļauja (licence) dod tiesības pārvadātājam veikt pasažieru pārvadājumus tikai ar viņa īpašumā esošiem autotransporta līdzekļiem vai — Ministru kabineta noteiktajā kārtībā — ar citu personu īpašumā esošiem autotransporta līdzekļiem.

(3) Pārvadātājs, kas veic pasažieru pārvadājumus ar autobusiem Latvijas teritorijā, attiecībā uz katru autotransporta līdzekli saņem licences kartīti uz laiku, ne ilgāku par vienu gadu.

(3¹) Autotransporta direkcijas izsniegtā Eiropas Kopienas atļaujas kopija komercpārvadājumiem ar autobusu Eiropas Savienības teritorijā ir derīga pasažieru komercpārvadājumiem arī Latvijas teritorijā.

(4) Autotransporta direkcijas izsniegta speciālā atļauja (licence) dod pārvadātājam tiesības veikt pasažieru pārvadājumus ar autobusiem arī valstspilsētu administratīvajās teritorijās.

(5) Kārtību, kādā izsniedzamas, anulējamas vai uz laiku apturamas speciālās atļaujas (licences) un licences kartītes attiecībā uz autotransporta līdzekļiem pasažieru pārvadājumiem ar autobusiem, profesionālās kompetences sertifikāti, atļaujas starptautiskajiem pasažieru pārvadājumiem, kā arī pasažieru starptautisko pārvadājumu organizēšanas un veikšanas, maršrutu atklāšanas, grozīšanas un slēgšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(5¹) Šā panta piektajā daļā minētos noteikumus attiecībā uz speciālo atļauju (licenču) un licences kartīšu izsniegšanu, anulēšanu vai apturēšanu uz laiku nepiemēro, ja atbilstoši šā panta pirmajai daļai attiecīgās speciālās atļaujas (licences) un atbilstoši šā panta trešajai daļai licences kartītes pasažieru pārvadājumiem ar autobusiem izsniedz valstspilsētas pašvaldība. Kārtību, kādā izsniedzamas, anulējamas vai uz laiku apturamas speciālās atļaujas (licences) un licences kartītes attiecībā uz autotransporta līdzekļiem pasažieru pārvadājumiem ar autobusiem valstspilsētas administratīvās teritorijas robežās, nosaka attiecīgās valstspilsētas pašvaldība.

(5²) Valstspilsētas pašvaldība katru gadu līdz 31. janvārim informē Autotransporta direkciju par pārvadātājiem, kuriem iepriekšējā kalendāra gada 31. decembrī ir bijusi derīga valstspilsētas pašvaldības izsniegta speciālā atļauja (licence), norādot pārvadātāja nosaukumu, reģistrācijas numuru komercreģistrā un speciālās atļaujas (licences) numuru, kā arī derīgo licences kartīšu skaitu.

(6) Par speciālās atļaujas (licences) izsniegšanu pasažieru komercpārvadājumiem ar autobusiem maksā valsts nodevu, kuras apmēru un maksāšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(7) Speciālo atļauju (licenci) un licences kartīti Autotransporta direkcija izsniedz, izdarot ierakstu tās uzturētajā Autopārvadātāju informatīvajā datu bāzē un nenoformējot atsevišķu rakstveida lēmumu. Vienlaikus informāciju par speciālās atļaujas (licences) un licences kartītes izsniegšanu publicē Autotransporta direkcijas tīmekļvietnē un nosūta uz pārvadātāja iesniegumā norādīto elektroniskā pasta adresi. Speciālo atļauju (licenci) izsniedz uz desmit gadiem. Licences kartīti izsniedz uz laiku līdz 12 mēnešiem. Speciālā atļauja (licence) un licences kartīte stājas spēkā dienā, kad informācija par speciālās atļaujas (licences) un licences kartītes izsniegšanu tiek publicēta Autotransporta direkcijas tīmekļvietnē.

(8) Speciālo atļauju (licenci) vai licences kartīti var anulēt:

1) ja pārvadātājs neatbilst regulas Nr. 1071/2009 3. panta 1. punkta prasībām;

2) ja pārvadātājam ir konstatēti pārkāpumi, kas minēti Komisijas 2016. gada 18. marta regulā (ES) 2016/403, ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes regulu (EK) Nr. 1071/2009 attiecībā uz Savienības noteikumu tādu nopietnu pārkāpumu klasifikāciju, kas var izraisīt autopārvadātāja labas reputācijas zaudēšanu, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2006/22/EK III pielikumu;

3) ja Autotransporta direkcija no kontrolējošajām institūcijām saņem informāciju par to, ka pārvadātājs būtiski pārkāpj Latvijas Republikas normatīvo aktu, kā arī Latvijai saistošu starptautisko līgumu prasības autopārvadājumu, sabiedriskā transporta un ceļu satiksmes drošības jomā;

4) ja pārvadātāja rīcībā vairāk nekā gadu nav autobusa, kuram izsniegta licences kartīte vai Eiropas Kopienas atļaujas kopija.

(9) Licences kartīti anulē, ja Autotransporta direkcija konstatē vai no kontrolējošajām institūcijām ir saņemta informācija, ka pārvadātājam nav tiesiska pamata izmantot autotransporta līdzekli.

(10) Pārvadātājs atbilstoši regulas Nr. 1071/2009 4. panta prasībām izvēlas pārvadājumu vadītāju, kurš vada pārvadājumu operācijas vienā uzņēmumā vai divos uzņēmumos saskaņā ar regulas Nr. 1071/2009 4. panta 2. punkta "c" apakšpunkta nosacījumiem.

(11) Pārvadātājam, tā likumiskajiem pārstāvjiem un pārvadājumu vadītājam jāatbilst regulas Nr.  1071/2009 6. panta 1. punkta trešās daļas "a" un "b" apakšpunktā noteiktajām labas reputācijas prasībām, un šo prasību atbilstības izvērtēšanā tiek ņemta vērā Sodu reģistrā reģistrētā informācija par sodāmību noteiktās jomās.

(1) Pasažieru pārvadājumus ar autobusiem vai to sastāviem, kuru vadīšanai nepieciešama D1, D1E, D vai DE kategorijas transportlīdzekļu vadītāja apliecība vai līdzvērtīga vadītāja apliecība, atļauts veikt autovadītājiem, kuriem ir šo pārvadājumu veikšanai nepieciešamās profesionālās zināšanas. Iegūtās profesionālās zināšanas apliecina ieraksts "95. kods" transportlīdzekļu vadītāja apliecībā vai vadītāja kvalifikācijas kartē.

(2) No šā panta pirmajā daļā noteiktās prasības izpildes ir atbrīvoti autovadītāji, kas vada transportlīdzekļus:

(2.1) kuru maksimālais atļautais ātrums nepārsniedz 45 kilometrus stundā;

(2.2) kurus izmanto vai kontrolē valsts bruņotie spēki, civilās aizsardzības dienests, ugunsdzēsības dienests, sabiedriskās kārtības uzturēšanas spēki un neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, kad pārvadāšana notiek saistībā ar minētajiem dienestiem noteiktajiem uzdevumiem;

(2.3) kuriem veic braukšanas pārbaudi tehniskās attīstības, remonta vai apkopes mērķiem, vai autovadītāji, kas vada jaunus vai pārbūvētus transportlīdzekļus, kuri vēl nav nodoti ekspluatācijā;

(2.4) kurus apkopes personāls bez pasažieriem nogādā līdz tehniskās apkopes centram vai no tā, ja šāds centrs atrodas netālu no tuvākās apkopes bāzes, ko izmanto pārvadātājs, ar nosacījumu, ka transportlīdzekļa vadīšana nav tā vadītāja pamatdarbība;

(2.5) kurus izmanto ārkārtas situācijās vai kuri paredzēti glābšanas uzdevumu veikšanai;

(2.6) kurus izmanto transportlīdzekļu vadīšanas eksāmenā vai vadīšanas nodarbībās, apmācot jebkuru personu, kas vēlas iegūt vadīšanas tiesības (tai skaitā veicot papildu vadīšanas apmācību pie darba devēja), tāda autovadītāja klātbūtnē, kuram ir nepieciešamās profesionālās zināšanas, vai tāda braukšanas mācību instruktora klātbūtnē, kuram ir tiesības apmācīt attiecīgās kategorijas transportlīdzekļu vadītājus, ja minētos transportlīdzekļus neizmanto pasažieru komercpārvadājumiem;

(2.7) kurus izmanto nekomerciālai pasažieru pārvadāšanai.

(2¹) Personai, kura apguvusi pasažieru pārvadājumu veikšanai nepieciešamās profesionālās zināšanas un sasniegusi 20 gadu vecumu, izsniedz D vai DE kategorijas transportlīdzekļu vadītāja apliecību ar ierakstu "95. kods", kas dod tiesības veikt pasažieru pārvadājumus ar šai kategorijai atbilstošiem transportlīdzekļiem tikai Latvijas teritorijā.

(2²) Personai, kura sasniegusi 21 gada vecumu, kurai izsniegta D1 vai D1E kategorijas transportlīdzekļu vadītāja apliecība un kura apguvusi pasažieru pārvadājumu veikšanai nepieciešamās profesionālās zināšanas, izsniedz vadītāja kvalifikācijas karti, kurā atzīmēta D vai DE kategorija un ir ieraksts "95. kods", kas dod tiesības veikt regulārus pasažieru pārvadājumus līdz 50 kilometriem garos maršrutos ar šai kategorijai atbilstošiem transportlīdzekļiem tikai Latvijas teritorijā.

(2³) Pasažieru pārvadājumu veikšanai nepieciešamās profesionālās zināšanas var iegūt Ceļu satiksmes likuma 22. panta pirmās daļas 1. punktā noteiktās personas.

(3) Autovadītājiem nepieciešamās zināšanas pasažieru pārvadājumu veikšanai, kā arī sākotnējās un periodiskās apmācības kārtību nosaka Ministru kabinets.

(1) Starptautiskos maršrutus atklāj, groza un slēdz Autotransporta direkcija. Starptautiskos maršrutus atklāj un groza, izsniedzot attiecīgas atļaujas.

(2) Par grozījumiem starptautiskajos maršrutos pārvadātājs paziņo publiski ne vēlāk kā desmit dienas pirms pārvadājumu uzsākšanas grozītajos maršrutos, bet ne vēlāk kā desmit dienas pirms tam, kad tiek uzsākta attiecīgo biļešu pārdošana.

(1) Maršruti aprīkojami ar maršrutu apkalpes vietām.

(2) Pieturas ierīko, labiekārto un uztur ceļu īpašnieki.

(3) Autoostu izvietojumu un skaitu nosaka attiecīgā pašvaldība. Autoostu ierīko un uztur tās īpašnieks vai valdītājs.

(3¹) Autoostas, kurās apkalpo dotētos reģionālās nozīmes maršrutus, iedala kategorijās atbilstoši to apkalpotajai administratīvajai teritorijai, reisiem un pasažieru skaitam.

(3²) Autoostas īpašnieks vai valdītājs iesniedz pārbaudei Autotransporta direkcijai informāciju par autoostas pakalpojumu maksu dotēto reģionālās nozīmes maršrutu reisu apkalpošanai, kas noteikta atbilstoši autoostas kategorijai un obligāti sniedzamajiem pakalpojumiem.

(5) Ministru kabinets nosaka:

(5.1) dotētos reģionālās nozīmes maršrutus apkalpojošo autoostu reģistrācijas, reģistrācijas apturēšanas un anulēšanas, kā arī darbības uzraudzības kārtību;

(5.2) dotētos reģionālās nozīmes maršrutus apkalpojošo autoostu kategorijas un obligāti sniedzamos pakalpojumus;

(5.3) kārtību, kādā autoostas īpašnieks vai valdītājs iesniedz Autotransporta direkcijai informāciju par autoostas pakalpojumu maksu dotēto reģionālās nozīmes maršrutu reisu apkalpošanai.

(6) Autotransporta direkcija reģistrē dotētos reģionālās nozīmes maršrutus apkalpojošo autoostu, ja autoostas īpašnieks vai valdītājs ir reģistrēts komercreģistrā un tam nav nodokļu parādu, kuru kopsumma pārsniedz likumā "Par nodokļiem un nodevām" noteikto nodokļu (nodevu) parāda kopsummu, no kuras sākot nodokļu administrācija nodrošina publisku informācijas pieejamību. Dotētos reģionālās nozīmes maršrutus apkalpojošās autoostas reģistrācija dod tiesības sniegt autoostas pakalpojumus, ievērojot normatīvajos aktos noteikto kārtību.

(7) Autotransporta direkcija aptur vai anulē dotētos reģionālās nozīmes maršrutus apkalpojošās autoostas reģistrāciju, ja dotētos reģionālās nozīmes maršrutus apkalpojošās autoostas īpašnieka vai valdītāja darbībā konstatē būtisku autopārvadājumu jomu regulējošu normatīvo aktu pārkāpumu.

(1) Pasažieru regulāros pārvadājumus var veikt tikai saskaņā ar apstiprinātu kustības sarakstu. To autotransporta līdzekļu kustības saraksti, kuri veic pasažieru regulāros pārvadājumus, saskaņojami ar citu transporta veidu kustības sarakstiem.

(2) Kustības sarakstus starptautiskajos maršrutos apstiprina Autotransporta direkcija.

(3) Pieturvietās informāciju par autobusu kustību starptautiskajos maršrutos nodrošina pārvadātājs pēc saskaņošanas ar ceļa īpašnieku.

Kārtību, kādā veicami iekšzemes pasažieru neregulārie pārvadājumi un iekšzemes pasažieru speciālie regulārie pārvadājumi, un kārtību, kādā veicama samaksa par iekšzemes pasažieru neregulārajiem pārvadājumu pakalpojumiem un iekšzemes pasažieru speciālajiem regulārajiem pārvadājumu pakalpojumiem Latvijas teritorijā, nosaka Ministru kabinets.

(1) Pasažieru komercpārvadājumus ar taksometru drīkst veikt, ja pārvadātājs ir saņēmis plānošanas reģiona vai valstspilsētas (Daugavpils, Jelgavas, Jūrmalas, Liepājas, Rēzeknes, Rīgas vai Ventspils) pašvaldības izsniegtu speciālo atļauju (licenci) un licences kartīti attiecībā uz katru autotransporta līdzekli.

(1¹) Speciālo atļauju (licenci) pasažieru komercpārvadājumiem ar taksometru plānošanas reģions vai valstspilsētas pašvaldība izsniedz pārvadātājam, kurš reģistrēts komercreģistrā un kuram nav nodokļu parādu, kuru kopsumma pārsniedz likumā "Par nodokļiem un nodevām" noteikto nodokļu (nodevu) parāda kopsummu, no kuras sākot nodokļu administrācija nodrošina publisku informācijas pieejamību.

(1²) Plānošanas reģions vai valstspilsētas pašvaldība speciālo atļauju (licenci) pasažieru komercpārvadājumiem ar taksometru izsniedz, publicējot informāciju savā tīmekļvietnē. Vienlaikus informāciju par speciālās atļaujas (licences) izsniegšanu nosūta uz pārvadātāja iesniegumā norādīto elektroniskā pasta adresi. Speciālo atļauju (licenci) pasažieru komercpārvadājumiem ar taksometru izsniedz uz četriem gadiem.

(1³) Pamatojoties uz plānošanas reģiona vai valstspilsētas pašvaldības izsniegto speciālo atļauju (licenci) pasažieru komercpārvadājumiem ar taksometru, pārvadātāja autotransporta līdzeklim izsniedz licences kartīti, ja autotransporta līdzeklis:

(1.1) atbilst šā likuma 29. panta prasībām attiecībā uz pasažieru komercpārvadājumiem ar taksometru;

(1.2) ir aprīkots ar taksometra skaitītāju, kas reģistrēts Valsts ieņēmumu dienesta vienotajā datu bāzē (reģistrā) lietošanā uz pārvadātāja vārda.

(1⁴) Vienā administratīvajā teritorijā autotransporta līdzeklim izsniedz vienu licences kartīti kā konkrētās speciālās atļaujas (licences) neatņemamu sastāvdaļu.

(1⁵) Plānošanas reģions vai valstspilsētas pašvaldība licences kartīti pasažieru komercpārvadājumiem ar taksometru izsniedz, izdarot ierakstu transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā un neizmantojot drošu elektronisko parakstu. Licences kartīti izsniedz uz pārvadātāja iesniegumā pieprasīto termiņu, kas nepārsniedz:

(1.1) speciālās atļaujas (licences) derīguma termiņu;

(1.2) termiņu, līdz kuram autotransporta līdzeklis nodots turējumā pārvadātājam;

(1.3) termiņu, līdz kuram derīga taksometram piešķirtā atļauja piedalīties ceļu satiksmē;

(1.4) periodu, par kuru veikts plānošanas reģiona vai valstspilsētas pašvaldības noteiktais maksājums par licences kartītes izsniegšanu;

(1.5) periodu, par kuru veikts valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu avansa maksājums.

(1⁶) Plānošanas reģions un valstspilsētas pašvaldība var noteikt maksu par licences kartītes izsniegšanu.

(1⁷) Kārtību, kādā plānošanas reģions vai valstspilsētas pašvaldība izsniedz un anulē licences kartīti pasažieru komercpārvadājumiem ar taksometru, nosaka Ministru kabinets.

(2) Plānošanas reģiona izsniegtā speciālā atļauja (licence) nedod tiesības veikt pasažieru komercpārvadājumus ar taksometru šā panta pirmajā daļā minēto valstspilsētu administratīvajās teritorijās, un šo valstspilsētu pašvaldību izsniegtās speciālās atļaujas (licences) nedod tiesības veikt pasažieru komercpārvadājumus ar taksometru pārējā attiecīgā plānošanas reģiona teritorijā. Speciālā atļauja (licence) dod tiesības nogādāt pasažieri uz jebkuru citu vietu ārpus valstspilsētas vai pārējās tā plānošanas reģiona teritorijas, attiecībā uz kuru saņemta speciālā atļauja (licence).

(3) Kārtību, kādā plānošanas reģions un valstspilsētas pašvaldība izsniedz un anulē speciālo atļauju (licenci) un kādā veicami pasažieru pārvadājumi ar taksometru, nosaka Ministru kabinets.

(3¹) Plānošanas reģions un valstspilsētas pašvaldība var ar motivētu lēmumu anulēt speciālo atļauju (licenci) pasažieru komercpārvadājumiem ar taksometru, ja pārvadātājs:

(3.1) būtiski pārkāpj normatīvajos aktos noteiktās pārvadājumu saistības vai kārtību, kādā veicami pasažieru komercpārvadājumi ar taksometru, vai rada draudus pasažieru drošībai;

(3.2) iesniedz iesniegumu par speciālās atļaujas (licences) pasažieru komercpārvadājumiem ar taksometru anulēšanu. Lēmumu par speciālās atļaujas (licences) anulēšanu plānošanas reģions vai valstspilsētas pašvaldība pieņem 30 dienu laikā pēc tam, kad saņemta informācija par pārvadātāja nodokļu saistību izpildi vai to administratīvo sodu izpildi, kuri piemēroti par pasažieru komercpārvadājumus ar taksometru regulējošo noteikumu pārkāpumiem.

(3²) Ja speciālā atļauja (licence) pasažieru komercpārvadājumiem ar taksometru tiek anulēta, spēku zaudē arī licences kartīte.

(3³) Plānošanas reģions un valstspilsētas pašvaldība var anulēt autotransporta līdzeklim izsniegto licences kartīti, ja pārvadātājs iesniedz iesniegumu par licences kartītes pasažieru komercpārvadājumiem ar taksometru anulēšanu. Lēmumu par licences kartītes anulēšanu plānošanas reģions vai valstspilsētas pašvaldība pieņem 30 dienu laikā pēc tam, kad saņemta informācija par pārvadātāja nodokļu saistību izpildi vai to administratīvo sodu izpildi, kuri piemēroti par pasažieru komercpārvadājumus ar taksometru regulējošo noteikumu pārkāpumiem.

(5) Pasažieru komercpārvadājumus ar vieglo automobili drīkst veikt, ja pārvadātājs ir saņēmis Autotransporta direkcijas izsniegtu speciālo atļauju (licenci) pasažieru komercpārvadājumiem ar vieglo automobili un licences kartīti attiecībā uz katru autotransporta līdzekli.

(5¹) Speciālo atļauju (licenci) pasažieru komercpārvadājumiem ar vieglo automobili Autotransporta direkcija izsniedz pārvadātājam, kurš reģistrēts komercreģistrā un kuram nav nodokļu parādu, kuru kopsumma pārsniedz likumā "Par nodokļiem un nodevām" noteikto nodokļu (nodevu) parāda kopsummu, no kuras sākot nodokļu administrācija nodrošina publisku informācijas pieejamību.

(5²) Speciālo atļauju (licenci) pasažieru komercpārvadājumiem ar vieglo automobili Autotransporta direkcija izsniedz, izdarot ierakstu tās uzturētajā Autopārvadātāju informatīvajā datu bāzē un nenoformējot atsevišķu rakstveida lēmumu. Vienlaikus informāciju par speciālās atļaujas (licences) izsniegšanu publicē Autotransporta direkcijas tīmekļvietnē un nosūta uz pārvadātāja iesniegumā norādīto elektroniskā pasta adresi. Speciālo atļauju (licenci) pasažieru komercpārvadājumiem ar vieglo automobili izsniedz uz četriem gadiem. Speciālā atļauja (licence) stājas spēkā dienā, kad informācija par speciālās atļaujas (licences) izsniegšanu tiek publicēta Autotransporta direkcijas tīmekļvietnē.

(5³) Pamatojoties uz Autotransporta direkcijas izsniegto speciālo atļauju (licenci) pasažieru komercpārvadājumiem ar vieglo automobili, pārvadātāja autotransporta līdzeklim izsniedz licences kartīti, ja autotransporta līdzeklis atbilst šā likuma 29. panta prasībām attiecībā uz pasažieru komercpārvadājumiem ar vieglo automobili.

(5⁴) Autotransporta direkcija licences kartīti pasažieru komercpārvadājumiem ar vieglo automobili izsniedz, izdarot ierakstu tās uzturētajā Autopārvadātāju informatīvajā datu bāzē un nenoformējot atsevišķu rakstveida lēmumu. Vienlaikus informāciju par licences kartītes izsniegšanu publicē Autotransporta direkcijas tīmekļvietnē un nosūta uz pārvadātāja iesniegumā norādīto elektroniskā pasta adresi. Licences kartīte stājas spēkā dienā, kad informācija par licences kartītes izsniegšanu tiek publicēta Autotransporta direkcijas tīmekļvietnē.

(5⁵) Licences kartīti izsniedz uz pārvadātāja iesniegumā pieprasīto termiņu, kas nepārsniedz:

(5.1) speciālās atļaujas (licences) derīguma termiņu;

(5.2) termiņu, līdz kuram autotransporta līdzeklis nodots turējumā pārvadātājam;

(5.3) termiņu, līdz kuram derīga autotransporta līdzeklim piešķirtā atļauja piedalīties ceļu satiksmē;

(5.4) periodu, par kuru veikts maksājums par licences kartītes izsniegšanu;

(5.5) periodu, par kuru veikts valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu avansa maksājums.

(5⁶) Kārtību, kādā Autotransporta direkcija izsniedz un anulē licences kartīti pasažieru komercpārvadājumiem ar vieglo automobili, nosaka Ministru kabinets.

(6) Kārtību, kādā Autotransporta direkcija izsniedz un anulē speciālo atļauju (licenci) un kādā veicami pasažieru komercpārvadājumi ar vieglo automobili, nosaka Ministru kabinets.

(6¹) Autotransporta direkcija var anulēt speciālo atļauju (licenci) pasažieru komercpārvadājumiem ar vieglo automobili, ja pārvadātājs:

(6.1) būtiski pārkāpj normatīvajos aktos noteiktās pārvadājumu saistības vai kārtību, kādā veicami pasažieru komercpārvadājumi ar vieglo automobili, vai rada draudus pasažieru drošībai;

(6.2) iesniedz iesniegumu par speciālās atļaujas (licences) pasažieru komercpārvadājumiem ar vieglo automobili anulēšanu. Lēmumu par speciālās atļaujas (licences) anulēšanu Autotransporta direkcija pieņem 30 dienu laikā pēc tam, kad saņemta informācija par pārvadātāja nodokļu saistību izpildi vai to administratīvo sodu izpildi, kuri piemēroti par pasažieru komercpārvadājumus ar vieglo automobili regulējošo noteikumu pārkāpumiem.

(6²) Ja speciālā atļauja (licence) pasažieru komercpārvadājumiem ar vieglo automobili tiek anulēta, spēku zaudē arī licences kartīte.

(6³) Autotransporta direkcija anulē autotransporta līdzeklim izsniegto licences kartīti, ja pārvadātājs iesniedz iesniegumu par licences kartītes anulēšanu vai Autotransporta direkcija konstatē, ka pārvadātājs nav autotransporta līdzekļa īpašnieks vai turētājs.

(8) Tiesības vadīt transportlīdzekli pasažieru komercpārvadājumos ar taksometru vai pasažieru komercpārvadājumos ar vieglo automobili ir tādai personai, kuras stāžs, vadot B transportlīdzekļu vadītāju apliecību kategorijai atbilstošus transportlīdzekļus, ir vismaz trīs gadi un kura ir reģistrēta Autotransporta direkcijas uzturētajā taksometru vadītāju reģistrā. Ministru kabinets nosaka taksometru vadītāju reģistra izveidošanas un izmantošanas kārtību, iekļaujamās informācijas apjomu, pasažieru komercpārvadājumu ar taksometru un vieglo automobili vadītājiem izvirzāmās prasības un reģistrācijas kārtību, kā arī ziņu izsniegšanas kārtību, gadījumus, kad vadītājus izslēdz no reģistra, un izslēgšanas kārtību.

(9) Par speciālās atļaujas (licences) izsniegšanu pasažieru komercpārvadājumiem ar taksometru vai vieglo automobili maksājama valsts nodeva, kuras apmēru un maksāšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(10) Autotransporta direkcija sniedz Ceļu satiksmes drošības direkcijai informāciju par autotransporta līdzekļiem, kuriem izsniegtas vai anulētas licences kartītes pasažieru komercpārvadājumiem ar vieglo automobili.

(1) Transporta infrastruktūras objektā (autoostā, dzelzceļa stacijā, lidostā, ostā) (turpmāk — objekts) taksometru pakalpojumu sniegšanai publiskiem mērķiem paredzētajā teritorijā ir ierobežota piekļuve, ja:

(1.1) objektā veic starptautiskus pasažieru pārvadājumus;

(1.2) objekta darba laikā, kas pārsniedz vispārpieņemto darba laiku, pasažieriem nav pieejami sabiedriskā transporta pakalpojumi;

(1.3) objekta publiski pieejamā teritorija ir atsevišķi no brauktuves norobežota teritorija, kurā nepieciešams organizēt transporta plūsmu un nodrošināt taksometru pakalpojuma piedāvājumu atbilstoši pieprasījumam.

(2) Ierobežojumus piekļuvei objekta publiskiem mērķiem paredzētajai teritorijai nosaka Ministru kabinets.

(3) Objekta publiskiem mērķiem paredzētajā teritorijā ar ierobežotu piekļuvi pasažieru komercpārvadājumus ar taksometru var veikt pārvadātājs vai uz līguma pamata izveidota pārvadātāju apvienība (turpmāk — apvienība), kas nodrošina:

(3.1) pakalpojuma piedāvājumu visā objekta darba (diennakts) laikā;

(3.2) personu ar kustību traucējumiem apkalpošanu;

(3.3) autotransporta līdzekļus:

a) kuri ir ar ietilpību līdz piecām sēdvietām,

b) kuri ir ar ietilpību no sešām līdz deviņām sēdvietām,

c) kuru vecums nepārsniedz piecus gadus, skaitot no autotransporta līdzekļa pirmās reģistrācijas,

d) kuru virsbūves krāsa, kas norādīta transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā, un vizuālais noformējums atbilst pārvadātāja vai apvienības reģistrētai preču zīmei vai dizainparaugam,

e) kuri aprīkoti tādu pasažieru (bērnu) pārvadāšanai, kuru augums nepārsniedz 150 centimetrus;

(3.4) braucienu no objekta saskaņā ar pārvadātāja vai apvienības noteiktu vienu tarifu nolīgšanai, vienam kilometram un vienai minūtei;

(3.5) norēķinu ar pasažieri par braucienu no objekta ar fiksētā tirdzniecības vietā iegādātu Valsts ieņēmumu dienesta vienotajā datu bāzē (reģistrā) reģistrētas nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektroniskās ierīces vai iekārtas izsniegtu priekšapmaksu apliecinošu dokumentu, darījumu reģistrējot taksometra skaitītājā.

(4) Pārvadātāja vai apvienības dalībnieka atbilstību šā panta trešās daļas prasībām izvērtē plānošanas reģions vai šā likuma 35. panta pirmajā daļā minēto valstspilsētu pašvaldības, izsniedzot licences kartīti ar speciālu atzīmi. Šī licences kartīte vienlaikus dod tiesības veikt pasažieru komercpārvadājumus ar taksometru plānošanas reģiona vai valstspilsētas administratīvajā teritorijā, kurā izsniegta speciālā atļauja (licence).

(4¹) Autovadītājam pašam vai ar citu personu starpniecību aizliegts piedāvāt pārvadājuma pakalpojumu braucienam no objekta, ja attiecībā uz autotransporta līdzekli, ar kuru viņš iebraucis objekta teritorijā, šā panta ceturtajā daļā noteiktajā kārtībā nav izsniegta licences kartīte ar speciālu atzīmi.

(5) Piekļuvi objekta publiskiem mērķiem paredzētajai teritorijai kontrolē objekta īpašnieks vai valdītājs.

(6) Plānošanas reģions un valstspilsētas pašvaldība var anulēt autotransporta līdzeklim izsniegto šā panta ceturtajā daļā minēto licences kartīti, ja konstatēti šā panta trešās daļas prasību pārkāpumi.

(7) Ministru kabinets nosaka:

(7.1) kārtību, kādā izsniedz un anulē šā panta ceturtajā daļā minēto licences kartīti;

(7.2) kārtību, kādā organizē un kontrolē pasažieru komercpārvadājumus ar taksometru objekta publiskiem mērķiem paredzētajā teritorijā ar ierobežotu piekļuvi, un kārtību, kādā veicama ar minētajiem pārvadājumiem saistītās informācijas apmaiņa.

(1) Tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojumus Latvijas Republikā var sniegt un pārvadātājs un autovadītājs šos pakalpojumus var izmantot, ja tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojuma sniedzējs ir reģistrēts Autotransporta direkcijas uzturētajā Autopārvadātāju informatīvajā datu bāzē. Autotransporta direkcija reģistrē tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojuma sniedzēju, ja tas atbilst šādām prasībām:

(1.1) ir reģistrēts kādā Eiropas Savienības dalībvalstī atbilstoši komersanta reģistrācijas valsts normatīvo aktu prasībām;

(1.2) tam nav nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto obligāto maksājumu parādu, kuru kopsumma pārsniedz likumā "Par nodokļiem un nodevām" noteikto nodokļu (nodevu) parāda kopsummu, no kuras sākot nodokļu administrācija nodrošina publisku informācijas pieejamību;

(1.3) tas ir izpildījis visas Patērētāju tiesību aizsardzības centram iesniegtās rakstveida apņemšanās par konstatēto pārkāpumu novēršanu un visus Patērētāju tiesību aizsardzības centra tam piemērotos lēmumus;

(1.4) tas nodrošina informācijas apstrādi un glabāšanu atbilstoši šā panta sestajā daļā noteiktajai kārtībai;

(1.5) tā izmantotā tīmekļvietne vai mobilā lietotne nodrošina:

a) informāciju par piedāvāto pasažieru komercpārvadājumu pakalpojumu, tarifiem, papildmaksu par papildu pakalpojumiem, pārvadātāju, autovadītāju un autotransporta līdzekli, kā arī iespēju pieprasīt autotransporta līdzekli, kas piemērots personai ar kustību traucējumiem,

b) iespēju tiešsaistē pieprasīt un apstiprināt komercpārvadājumu pakalpojumu,

c) pasažieru komercpārvadājumos ar vieglo automobili — iespēju aprēķināt braukšanas maksu un veikt samaksu tiešsaistē bezskaidras naudas norēķinus, kā arī brauciena beigās pasažierim uz tīmekļvietnē vai mobilajā lietotnē reģistrēto pasažiera elektroniskā pasta adresi nosūtīt elektroniski sagatavotu rēķinu un informāciju par saņemto komercpārvadājumu pakalpojumu.

(2) Reģistrāciju anulē, ja tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojuma sniedzēja darbībā konstatē būtiskus šo komercdarbību reglamentējošu normatīvo aktu pārkāpumus, kā arī ja tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojuma sniedzējs nepamatoti liedz piekļuvi pasažieru komercpārvadājumu ar taksometru vai vieglo automobili pakalpojumam.

(3) Tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes darbību bloķē, ja tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojumi tiek piedāvāti bez reģistrācijas.

(4) Tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojuma sniedzējam aizliegts tīmekļvietnē vai mobilajā lietotnē reģistrēt un piedāvāt pārvadātāju, autovadītāju un autotransporta līdzekli, kas neatbilst šā likuma 35. panta pirmās, piektās un astotās daļas prasībām.

(5) Tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojuma sniedzējam aizliegts nepamatoti liegt piekļuvi pasažieru komercpārvadājumu pakalpojumam, kā arī dzēst vai labot informāciju par Latvijas teritorijā tīmekļvietnē vai mobilajā lietotnē pieņemtajiem, atteiktajiem un sniegtajiem pasažieru komercpārvadājumu pakalpojumiem, autovadītājiem un autotransporta līdzekļiem.

(6) Tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojuma sniedzējs sniedz Valsts ieņēmumu dienestam informāciju par Latvijas teritorijā tīmekļvietnē vai mobilajā lietotnē piedāvātajiem, pārvadātāja atteiktajiem un sniegtajiem pasažieru komercpārvadājumiem, autovadītājiem un autotransporta līdzekļiem. Šo informāciju tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojuma sniedzējs apstrādā un glabā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) dalībvalstī vismaz piecus gadus.

(7) Ministru kabinets nosaka:

(7.1) kārtību tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojuma sniedzēja reģistrācijai, reģistrācijas anulēšanai un tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes bloķēšanai;

(7.2) tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes funkcionalitāti un tajā norādāmo informāciju;

(7.3) tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojuma sniedzēja darbības uzraudzības kārtību;

(7.4) kārtību, kādā tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojuma sniedzējs sniedz informāciju Valsts ieņēmumu dienestam, un šīs informācijas apjomu.

Saskaņā ar līgumu par pasažieru pārvadāšanu ar autotransporta līdzekli pārvadātājs apņemas par attiecīgu maksu aizvest pasažieri līdz attiecīgai pieturai (vietai) un, ja pasažieris nodevis bagāžu, — nogādāt to attiecīgajā pieturā un izsniegt personai, kura ir pilnvarota saņemt bagāžu, bet pasažieris apņemas samaksāt par braukšanu un bagāžas pārvadāšanu, ja normatīvajos aktos nav noteikts citādi.

(1) Pasažieru regulārā pārvadājuma līguma esamību apliecina biļete vai cits braukšanas dokuments; bagāžas pieņemšanu pārvadāšanai apliecina bagāžas biļete.

(2) Līgumu par pasažieru pārvadāšanu pēc pasūtījuma slēdz rakstveidā atbilstoši pārvadātāja noteiktam paraugam.

(3) Pasažieris komercpārvadājumu pakalpojumu ar taksometru nolīgst, vienojoties mutvārdos vai izmantojot elektronisko sakaru pakalpojumus (tai skaitā tiešsaistes režīmā tīmekļvietnē vai mobilajā lietotnē). Pakalpojuma līguma izpildi apliecina taksometra skaitītāja reģistrēts darījumu apliecinošs dokuments (čeks).

(5) Pasažieris komercpārvadājumu pakalpojumu ar vieglo automobili nolīgst tiešsaistē tīmekļvietnē vai mobilajā lietotnē. Pakalpojuma līguma izpildi apliecina brauciena beigās pasažierim uz tā tīmekļvietnē vai mobilajā lietotnē reģistrēto elektroniskā pasta adresi nosūtīts elektroniski sagatavots rēķins, kas atbilst grāmatvedības un nodokļu jomu reglamentējošu normatīvo aktu prasībām par attaisnojuma dokumentiem un satur informāciju par saņemto pakalpojumu un pakalpojuma sniedzēju.

(1) Biļešu obligātos rekvizītus regulārajos starptautiskajos pasažieru pārvadājumos starp Latviju un valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis, nosaka Ministru kabinets.

(2) Pārvadātājs, kas veic regulāros starptautiskos pasažieru pārvadājumus starp Latviju un valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis, attiecīgo biļešu paraugus iesniedz saskaņošanai Autotransporta direkcijā.

(3) Biļešu obligātos rekvizītus regulārajos starptautiskajos pasažieru pārvadājumos starp Eiropas Savienības dalībvalstīm nosaka Padomes 1992.gada 16.marta regula (EEK) Nr. 684/92 par kopējiem noteikumiem attiecībā uz starptautiskiem pasažieru pārvadājumiem ar autobusiem.

(3) Braukšanas maksu (tarifus) par pasažieru regulārajiem pārvadājumiem starptautiskajos maršrutos nosaka pārvadātājs saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem un sadarbībā ar otras puses partneruzņēmumu.

(5¹) Braukšanas maksa pasažieru komercpārvadājumiem ar taksometru vai vieglo automobili ir kopējā naudas summa par braucienu, un to veido nolīgšanas maksa un maksa par brauciena garumu vai ilgumu vai arī nolīgšanas maksa un maksa par brauciena garumu un ilgumu kopā. Braukšanas maksā neiekļauj papildmaksu par atsevišķi no pasažieru komercpārvadājuma sniegtiem pakalpojumiem vai pakalpojuma izpildes papildu izmaksām.

(5²) Pasažieru komercpārvadājumos ar taksometru:

(5.1) pārvadātājs nosaka braukšanas maksas aprēķinā piemērojamo tarifu nolīgšanai, vienam kilometram un vienai minūtei;

(5.2) sagatavojot cenrādi, tarifiem var noteikt atlaides vai palielinājumus, kas nepārsniedz 50 procentus no tarifa apmēra. Cenrādī norāda tarifus ar iekļautām atlaidēm vai palielinājumiem un to atšifrējumu;

(5.3) cenrādī atsevišķi norāda šā likuma 35.1 panta trešās daļas 4. punktā minētos tarifus un informāciju par papildmaksu;

(5.4) pārvadātājs par tarifiem un cenrādi (ja tāds sagatavots) paziņo, iesniedzot iesniegumu speciālās atļaujas (licences) saņemšanai vai speciālās atļaujas (licences) darbības laikā, ja tarifi vai cenrādis tiek mainīts;

(5.5) tarifus pārvadātājs norāda uz autotransporta līdzekļa virsbūves, cenrādi izvieto autotransporta līdzekļa salonā uz priekšējā paneļa, kā arī norāda tīmekļvietnē vai mobilajā lietotnē.

(5³) Pasažieru komercpārvadājumos ar taksometru paziņojumā un cenrādī norādāmo informāciju un prasības attiecībā uz informācijas par tarifiem izvietošanu uz autotransporta līdzekļa un tā salonā nosaka Ministru kabinets.

(5⁴) Pasažieru komercpārvadājumos ar vieglo automobili:

(5.1) braukšanas maksu aprēķina saskaņā ar tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojuma sniedzēja norādītu tarifu nolīgšanai, vienam kilometram un vienai minūtei;

(5.2) tarifus un papildmaksu tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojuma sniedzējs norāda tīmekļvietnē vai mobilajā lietotnē.

(6) Braukšanas maksu pasažieru neregulārajos pārvadājumos nosaka pēc pārvadātāja un pasūtītāja savstarpējas vienošanās.

(1) Pārvadātāja pienākums ir nodrošināt pasažierim biļetē norādīto vietu pasažieru regulāro pārvadājumu autotransporta līdzeklī, kā arī drošu braucienu un pārvadāšanai nodotās bagāžas saglabāšanu un nogādāšanu galapunktā.

(2) Pārvadātājam šā likuma 43. panta trešajā daļā paredzētajos gadījumos ir jāatlīdzina pasažierim biļetes vērtība pasažieru pārvadāšanas noteikumos minētajā kārtībā un apmērā.

(3) Pārvadātājam ir pienākums atlīdzināt tiešos zaudējumus (neieskaitot atrauto peļņu), kas radušies, ja pasažieru regulāro pārvadājumu autotransporta līdzekļa pienākšana vai atiešana (saskaņā ar normatīvo aktu prasībām) neatbilst kustības sarakstam, kā arī tad, ja ir atcelts reiss starptautiskajā maršrutā, uz kuru pasažieris iegādājies biļeti.

(4) Ja bagāža bojāta vai nozaudēta, pārvadātājam jāsastāda par to attiecīgs akts un jāatlīdzina pasažierim zaudējumi.

(5) Ja bagāžu, par kuras nozaudēšanu pārvadātājs ir samaksājis attiecīgu atlīdzību, pēc tam atrod, pasažieris ir tiesīgs pieprasīt šīs bagāžas izsniegšanu, ja viņš atmaksā saņemto atlīdzību (ņemot vērā atrastās bagāžas stāvokli).

(6) Pārvadātājs ir atbildīgs par zaudējumiem, kas radušies pārvadāšanas laikā, ja pasažieris gājis bojā, guvis sakropļojumu vai citu veselības bojājumu vai viņa mantai nodarīts bojājums un pārvadātājs nepierāda, ka zaudējums radies nepārvaramas varas dēļ, ar paša cietušā nodomu vai viņa rupjas neuzmanības dēļ. Par zaudējumiem, kas radušies pasažiera iekāpšanas vai izkāpšanas laikā un bagāžas iekraušanas vai izkraušanas laikā, pārvadātājs atbild, ja ir konstatēta viņa vaina.

(7) Veicot pasažieru pārvadājumus, uz kuriem attiecināma regula (ES) Nr. 181/2011, pārvadātāja pienākumus un atbildību saistībā ar autobusu pasažieru tiesībām papildus nosaka minētā regula.

(8) Piemērojot regulu (ES) Nr. 181/2011, maksimālā kompensācijas summa saistībā ar pasažiera nāvi vai miesas bojājumiem vai bagāžas nozaudēšanu vai bojājumu katrā atsevišķā gadījumā nav mazāka kā regulas (ES) Nr. 181/2011 7.panta 2.punktā norādītā summa.

(9) Pasažieru komercpārvadājumos ar taksometru vai vieglo automobili, pieņemot izsaukumu no personas ar kustību traucējumiem, pārvadātājs vai tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojuma sniedzējs pēc minētās personas pieprasījuma nodrošina autotransporta līdzekli, kas piemērots personu ar kustību traucējumiem pārvadāšanai, un autovadītāju, kurš var sniegt pakalpojumu šādām personām.

(10) Pasažieru komercpārvadājumos ar taksometru vai vieglo automobili autovadītājam ir pienākums pēc pilnvarotās kontroles institūcijas amatpersonas pieprasījuma iesniegt pārbaudei pārvadājumu veikšanai nepieciešamos dokumentus un nodrošināt iespēju nolasīt taksometra skaitītāja summāros rādītājus vai informāciju par tīmekļvietnē vai mobilajā lietotnē reģistrēto pārvadājumu pakalpojumu.

(11) Pasažieru komercpārvadājumos ar taksometru:

(11.1) autovadītājam ir pienākums pirms brauciena informēt pasažieri par braukšanas maksas aprēķinā piemēroto tarifu un papildmaksu atbilstoši cenrādim;

(11.2) autovadītājam aizliegts veikt pasažieru komercpārvadājumus, ja taksometra skaitītājs nav ieslēgts, ja tas neatbilst normatīvajos aktos noteiktajām metroloģiskajām prasībām vai ja nav ievērota normatīvajos aktos par nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanu noteiktā taksometra skaitītāja lietošanas kārtība;

(11.3) autovadītājam aizliegts uzņemt taksometrā citus pasažierus, ja tam nepiekrīt taksometrā esošie pasažieri, kā arī aizliegts ar citu personu (kuras nepiedalīsies braucienā) starpniecību uzaicināt un komplektēt pasažierus, norādot brauciena virzienu vai galapunktu;

(11.4) autovadītājam, norēķinoties ar pasažieri atbilstoši taksometra skaitītāja reģistrētajai braukšanas maksai vai kopējai maksai, ko veido braukšanas maksa un cenrādī noteiktā papildmaksa, ir pienākums izsniegt taksometra skaitītāja reģistrētu darījumu apliecinošu dokumentu (čeku).

(12) Pārvadātājam ir pienākums nodrošināt iespēju taksometros veikt bezskaidras naudas norēķinus.

(13) Pasažieru komercpārvadājumos ar vieglo automobili:

(13.1) autovadītājs braukšanas maksas aprēķinam lieto tīmekļvietni vai mobilo lietotni, kuras programma nodrošina iespēju tiešsaistē pieprasīt, apstiprināt un atteikt pārvadājumu pakalpojumu, aprēķināt braukšanas maksu un veikt bezskaidras naudas norēķinus;

(13.2) autovadītājam aizliegts veikt pasažieru komercpārvadājumus, ja tīmekļvietne vai mobilā lietotne nedarbojas tiešsaistes režīmā;

(13.3) autovadītājam aizliegts maksu par pasažieru komercpārvadājumu pakalpojumu saņemt skaidrā naudā;

(13.4) autovadītājam aizliegts uzņemt pasažieri, izmantojot citus komercpārvadājumu pakalpojuma pieprasījuma veidus.

(14) Tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojuma sniedzējs un pārvadātājs, kas sniedz pasažieru komercpārvadājumu pakalpojumu, izmantojot tīmekļvietni vai mobilo lietotni, ir solidāri atbildīgi par pasažieru komercpārvadājumu pakalpojuma nodrošināšanu.

(1) Pasažierim ir jāievēro pasažieru pārvadāšanas noteikumi.

(2) Pasažieris par pārvadāšanas noteikumu pārkāpšanu un zaudējumu nodarīšanu pārvadātājam ir atbildīgs normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(3) Par braukšanu bez biļetes pasažierim ir jāmaksā naudas sods normatīvajos aktos paredzētajā apmērā. Naudas soda samaksa neatbrīvo no braukšanas maksas.

(4) Ja pasažieris ved lietas, kuru pārvadāšana attiecīgajā autotransporta līdzeklī ir aizliegta, viņam jāmaksā naudas sods normatīvajos aktos paredzētajā apmērā.

(1) Pārvadātājam ir tiesības neuzņemt autotransporta līdzeklī, izsēdināt no tā, kā arī nodot policijai pasažieri, kas pārkāpj pārvadāšanas noteikumus vai neievēro sabiedrisko kārtību.

(2) Pārvadātājam ir tiesības atteikties pārvadāt bagāžu, kas neatbilst pārvadāšanas noteikumiem.

(1) Pasažierim ir tiesības izmantot pārvadātāja autotransporta līdzekli braukšanai saskaņā ar līgumu (biļeti) vai citu braukšanas tiesības apliecinošu dokumentu un izmantot ar pārvadāšanu saistītos pakalpojumus.

(2) Pasažierim ir tiesības pārvadāt sev līdzi bagāžu, ja tās izmēri un īpašības atbilst pārvadāšanas noteikumiem.

(3) Pasažierim ir tiesības atteikties no braukšanas un nodot atpakaļ iepriekš nopirkto biļeti pasažieru pārvadāšanas noteikumos paredzētajā kārtībā.

(4) Pasažierim ir tiesības pieprasīt no pārvadātāja tiešo zaudējumu atlīdzību saskaņā ar šā likuma 40. panta trešo daļu.

(5) Veicot pasažieru pārvadājumus, uz kuriem attiecināma regula (ES) Nr. 181/2011, autobusu pasažiera tiesības papildus nosaka minētā regula.

(6) Pasažierim ir tiesības pārtraukt pakalpojuma līgumu un atteikties maksāt par pasažieru komercpārvadājumu pakalpojumu, ja autovadītājs pārkāpj šā likuma 40. panta vienpadsmitās daļas 2. punktu vai trīspadsmitās daļas 2. punktu.

(1) Pirms prasības celšanas pret pārvadātāju sakarā ar pārvadājuma līguma pārkāpšanu nosūtītājam (saņēmējam, pasažierim) jāpiesaka pretenzija:

(1.1) par kravas pārvadājumiem — pārvadātājam vai ekspeditoram, kas pieņēmis kravu pārvadāšanai (saskaņā ar Civillikuma 2236. pantu);

(1.2) par pasažieru un bagāžas pārvadāšanu — pārvadātājam, kas veic šo pārvadājumu.

(2) Pretenzijas pieteikumam jāpievieno to apstiprinoši dokumenti.

(3) Pretenzijai, kas iesniegta par kravas nozaudēšanu, iztrūkumu, sabojāšanos vai bojājumu, papildus minētajiem dokumentiem jāpievieno dokumenti, kas apstiprina nosūtītās kravas daudzumu un vērtību, kā arī pavadzīmes oriģināla eksemplārs, ja līgumā nav noteikts citādi.

(1) Pretenzijas pārvadātājam var pieteikt sešu mēnešu laikā.

(2) Minētā termiņa tecējums sākas:

(2.1) no kravas vai bagāžas izsniegšanas dienas (vai dienas, kad tā bija jāizsniedz) — ja pretenzijas tiek pieteiktas sakarā ar atlīdzību par kravas vai kopā ar pasažieriem pārvadājamās bagāžas nozaudēšanu, iztrūkumu, sabojāšanos, bojājumu vai piegādāšanas termiņa nokavēšanu;

(2.2) četrus mēnešus pēc kravas pieņemšanas pārvadāšanai — ja pretenzijas tiek pieteiktas par nozaudētās kravas vērtības atlīdzināšanu tiešajā jauktajā satiksmē;

(2.3) no dienas, kad noticis atgadījums, kas bijis par pamatu pretenzijas pieteikšanai, — visos pārējos gadījumos.

(3) Pārvadātājam ir jāizskata pretenzija un jāpaziņo tās pieteicējam par pretenzijas atzīšanu vai noraidīšanu šādos termiņos no pretenzijas saņemšanas dienas:

(3.1) viena mēneša laikā — ja pretenzija pieteikta sakarā ar pārvadājumu tiešajā satiksmē;

(3.2) triju mēnešu laikā — ja pretenzija pieteikta sakarā ar pārvadājumu tiešajā jauktajā satiksmē.

(4) Ja pārvadātājs pilnīgi vai daļēji noraida pretenziju, tas nosūta pieteicējam savu motivētu lēmumu kopā ar pretenzijai pievienotajiem dokumentiem.

(5) Ja pārvadātājs pretenziju atzīst pilnībā (par visu summu), pretenzijai pievienotos dokumentus atpakaļ neizsniedz.

(6) Veicot pasažieru pārvadājumus, uz kuriem attiecināma regula (ES) Nr. 181/2011, pretenzijas pieteikšanas un izskatīšanas termiņus nosaka saskaņā ar minētās regulas 27.pantu.

(1) Nosūtītāji, saņēmēji un pasažieri var celt prasību tiesā pret pārvadātāju tikai tad, ja pārvadātājs pilnīgi vai daļēji atsakās atzīt pretenzijas vai arī ja no pārvadātāja nav saņemta atbilde šā likuma 45. panta trešajā daļā noteiktajā termiņā.

(2) Minētā prasība ceļama tiesā pēc pārvadātāja atrašanās vietas triju gadu laikā pēc atbildes saņemšanas vai pēc atbildei paredzētā termiņa izbeigšanās.

(3) Prasību pret nosūtītājiem, saņēmējiem vai pasažieriem pārvadātāji var celt tiesā triju gadu laikā no dienas, kad noticis tiesību aizskārums, kas bijis par pamatu prasības celšanai.

(1) Pārvadātājam, kas ir samaksājis atlīdzību par zaudējumiem, ir tiesības celt regresa prasību pret citiem pārvadātājiem, kuri ir piedalījušies pārvadājumā. Atbildība starp pārvadātājiem sadalāma šādi:

(1.1) ja zaudējums nodarīts viena pārvadātāja vainas dēļ, viņš ir atbildīgs par tā atlīdzināšanu neatkarīgi no tā, vai atlīdzību izmaksājis viņš pats vai cits pārvadātājs;

(1.2) ja zaudējums nodarīts divu vai vairāku pārvadātāju vainas dēļ, katrs no viņiem maksā savai atbildības daļai proporcionālu summu;

(1.3) ja šo daļu nav iespējams noteikt, katrs pārvadātājs ir atbildīgs proporcionāli viņam pienākošās pārvadājuma maksas daļai;

(1.4) ja nevar noteikt, kurš no pārvadātājiem ir atbildīgs par zaudējumu, atlīdzināmā summa tiek sadalīta proporcionāli starp visiem pārvadātājiem šā panta 3. punktā norādītajā apmērā.

(1) Fiziskās un juridiskās personas, kas veic autopārvadājumus Latvijas teritorijā, apdrošina civiltiesisko atbildību par ceļu satiksmes negadījumā nodarīto zaudējumu.

(2) Kravu īpašnieki, kas nodod pārvadāšanai Latvijas teritorijā bīstamas kravas, apdrošina savu civiltiesisko atbildību par zaudējumiem, kuri sakarā ar pārvadājumu var tikt nodarīti pārvadātājam, trešajām personām un to mantai, kā arī videi.

(3) Fiziskās un juridiskās personas, kas veic starptautiskos autopārvadājumus, apdrošina savu civiltiesisko atbildību par iespējamiem zaudējumiem sakarā ar pārvadājumu atbilstoši starptautisko līgumu noteikumiem.

(2) Prasības noteiktu transportlīdzekļu kategoriju aprīkošanai ar ātruma ierobežotājierīcēm un šo ierīču lietošanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(1) Pārvadātājiem, kuru kravas automobiļi ir iesaistīti kombinētajos pārvadājumos, tiek piemēroti nodokļu (nodevu) atvieglojumi atbilstoši nodokļu likumiem.

(2) Starptautiskajos līgumos paredzētajos gadījumos kombinētajiem starptautiskajiem pārvadājumiem nav nepieciešama šā likuma 6. pantā paredzētā atļauja.

(3) Kārtību, kādā veicami kombinētie komercpārvadājumi, kombinētie pašpārvadājumi vai kombinētie pārvadājumi ar iznomātu transportlīdzekli, kā arī prasības kombinēto pārvadājumu kravas pavaddokumentam nosaka Ministru kabinets.

(1) Pasažieru pašpārvadājumus ar autobusu vai kravas pašpārvadājumus ar kravas autotransporta līdzekli, kura kopējā pieļaujamā masa, ieskaitot piekabes, pārsniedz sešas tonnas, atļauts veikt, ja pašpārvadājuma veicējs ir saņēmis pašpārvadājumu sertifikātu. Pašpārvadājumu sertifikāts ir dokuments vai ieraksts Autopārvadātāju informatīvajā datu bāzē, kas apliecina, ka pašpārvadājuma veicējs var veikt dokumentā vai ierakstā norādītā veida pašpārvadājumus. Pašpārvadājumu sertifikāts nav nepieciešams, ja iekšzemes pasažieru pašpārvadājumus ar autobusu, iekšzemes vai starptautiskos kravas pašpārvadājumus ar kravas autotransporta līdzekli, kura kopējā pieļaujamā masa, ieskaitot piekabes, pārsniedz sešas tonnas, veic Aizsardzības ministrija, Iekšlietu ministrija, to padotībā esošās iestādes, kā arī Nacionālie bruņotie spēki, lai nodrošinātu savu funkciju izpildi.

(2) Pašpārvadājumu sertifikātu iekšzemes pasažieru pašpārvadājumiem un iekšzemes kravas pašpārvadājumiem Autotransporta direkcija izsniedz, izdarot ierakstu tās uzturētajā Autopārvadātāju informatīvajā datu bāzē un nenoformējot atsevišķu rakstveida lēmumu. Vienlaikus informāciju par pašpārvadājumu sertifikāta izsniegšanu publicē Autotransporta direkcijas tīmekļvietnē un nosūta uz pašpārvadājuma veicēja iesniegumā norādīto elektroniskā pasta adresi. Pašpārvadājumu sertifikāts stājas spēkā dienā, kad informācija par sertifikāta izsniegšanu tiek publicēta Autotransporta direkcijas tīmekļvietnē. Pašpārvadājumu sertifikātu starptautiskajiem pasažieru pašpārvadājumiem un starptautiskajiem kravas pašpārvadājumiem Autotransporta direkcija izsniedz papīra formā, informāciju par sertifikāta izsniegšanu ievadot Autopārvadātāju informatīvajā datu bāzē. Pašpārvadājumu sertifikātu izsniedz uz laiku no viena līdz 60 mēnešiem.

(3) Kārtību, kādā veicami pasažieru vai kravas pašpārvadājumi, kārtību, kādā izsniedz un anulē pasažieru vai kravas pašpārvadājumu sertifikātu, kārtību, kādā atsaka pasažieru vai kravas pašpārvadājumu sertifikāta izsniegšanu, kā arī kārtību, kādā publisko informāciju par spēkā esošajiem sertifikātiem, nosaka Ministru kabinets.

Kabotāžas pārvadājumi Latvijas teritorijā ar tādā valstī reģistrētu autotransporta līdzekli, kura nav Eiropas Savienības dalībvalsts, ir aizliegti, izņemot gadījumus, kad tos veic atbilstoši Saeimas apstiprinātiem starptautiskajiem līgumiem un katram attiecīgajam pārvadājumam ir izsniegta Autotransporta direkcijas atļauja.

(1) Transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšana šā likuma izpratnē ir situācija, kad citā Eiropas Savienības dalībvalstī reģistrēts pārvadātājs, kurš sniedz starptautisko autopārvadājuma pakalpojumu, nosūta savu darbinieku — transportlīdzekļa vadītāju — uz Latviju vai Latvijā reģistrēts pārvadātājs, kurš sniedz starptautisko autopārvadājuma pakalpojumu, nosūta savu darbinieku — transportlīdzekļa vadītāju — uz citu Eiropas Savienības dalībvalsti vadīt pārvadātāja rīcībā esošu transportlīdzekli un veikt pārvadātāja vārdā citas ar attiecīgo autopārvadājuma pakalpojumu saistītās darbības.

(1¹) Nosūtītājs, ekspeditors, līgumslēdzējs un apakšuzņēmējs, nosakot pārvadājuma pakalpojuma sniegšanas nosacījumus, ievēro šajā nodaļā ietvertos transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšanas nosacījumus.

(2) Uz transportlīdzekļa vadītāju, kas veic kabotāžas pārvadājumu, kā definēts regulā Nr.  1072/2009 un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra regulā (EK) Nr. 1073/2009 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautiskajam autobusu pārvadājumu tirgum un ar ko groza regulu (EK) Nr.  561/2006 (turpmāk — regula Nr. 1073/2009), attiecināmas transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšanas prasības.

(3) Transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšanas laikposmu uzskata par pabeigtu, kad transportlīdzekļa vadītājs atstāj valsti, kurā tika veikts starptautiskais autopārvadājums, uz kuru attiecināmi transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšanas nosacījumi. Minēto nosūtīšanas laikposmu nesummē ar iepriekšējiem nosūtīšanas laikposmiem starptautiskos pārvadājumos, ko veic tā paša transportlīdzekļa vadītājs vai cita transportlīdzekļa vadītājs, kuru viņš aizstāj.

(4) Šajā nodaļā noteiktie transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšanas nosacījumi var tikt attiecināti uz valsti, kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts, ja to paredz Latvijas Republikai saistošs starptautiskais līgums.

(5) Transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšanai piemēro Darba likuma normas, ciktāl to neierobežo šā likuma normas.

(1) Šajā nodaļā noteiktie transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšanas nosacījumi nav attiecināmi uz Latviju, ja transportlīdzekļa vadītājs veic:

(1.1) tranzīta kravas vai pasažieru pārvadājumu cauri Latvijas teritorijai, neiekraujot vai neizkraujot kravas un neuzņemot vai neizsēdinot pasažierus;

(1.2) divpusēju starptautisko neregulāro vai regulāro pasažieru pārvadājumu, kura laikā autobusā tiek:

a) uzņemti pasažieri Eiropas Savienības dalībvalstī, kurā pārvadātājs, kurš nosūtījis transportlīdzekļa vadītāju, veic uzņēmējdarbību, un tie tiek izlaisti Latvijā,

b) uzņemti pasažieri Latvijā un izlaisti Eiropas Savienības dalībvalstī, kurā pārvadātājs, kurš nosūtījis transportlīdzekļa vadītāju, veic uzņēmējdarbību,

c) uzņemti un izlaisti pasažieri Eiropas Savienības dalībvalstī, kurā pārvadātājs, kurš nosūtījis transportlīdzekļa vadītāju, veic uzņēmējdarbību, nolūkā veikt vietējas ekskursijas Latvijā saskaņā ar regulu Nr. 1073/2009;

(1.3) divpusēju pārvadājumu, kurš minēts šīs daļas 2. punktā un kura laikā vienu reizi uzņem pasažierus autobusā vai vienu reizi izlaiž pasažierus no autobusa Eiropas Savienības dalībvalstīs vai trešās valstīs, kuras transportlīdzekļa vadītājs šķērso, ar noteikumu, ka netiek piedāvāti pasažieru pārvadājumu pakalpojumi starp divām vietām šķērsotajā valstī. Tas pats attiecas arī uz pārvadājumu atpakaļceļā;

(1.4) divpusēju kravas pārvadājumu uz pārvadājumu līguma pamata no Eiropas Savienības dalībvalsts, kurā pārvadātājs, kurš nosūtījis transportlīdzekļa vadītāju, veic uzņēmējdarbību, kā definēts regulas Nr.  1071/2009 2. panta 8. punktā, uz Latviju vai no Latvijas uz Eiropas Savienības dalībvalsti, kurā šis pārvadātājs veic uzņēmējdarbību;

(1.5) divpusēju kravas pārvadājumu, kas noteikts šīs daļas 4. punktā:

a) kura laikā papildus veic vienu iekraušanas vai izkraušanas darbību Eiropas Savienības dalībvalstīs vai trešās valstīs, kuras transportlīdzekļa vadītājs šķērso, ar noteikumu, ka kravu neiekrauj un neizkrauj vienā un tajā pašā valstī,

b) no Eiropas Savienības dalībvalsts, kurā pārvadātājs, kurš nosūtījis transportlīdzekļa vadītāju, veic uzņēmējdarbību, uz Latviju, neveicot nevienu papildu iekraušanas vai izkraušanas darbību, un atpakaļceļā divpusēja kravas pārvadājuma laikā veic ne vairāk kā divas papildu iekraušanas vai izkraušanas darbības, ar noteikumu, ka kravu neiekrauj un neizkrauj vienā un tajā pašā valstī;

6) kombinētā pārvadājuma sākuma vai beigu posmu atbilstoši šā likuma 1. panta 15. punktā noteiktajam, ja attiecīgajā autoceļa posmā ietilpst divpusēji pārvadājumi, kā minēts šīs daļas 4. punktā.

(2) Šā panta pirmās daļas 3. un 5. punktā norādītos atbrīvojumus, kas saistīti ar papildu pasažieru uzņemšanu vai izlaišanu vai kravas papildu iekraušanu vai izkraušanu, piemēro tikai līdz dienai, no kuras viedie tahogrāfi, kas atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 4. februāra regulas (ES) Nr. 165/2014 par tahogrāfiem autotransportā, ar kuru atceļ Padomes regulu (EEK) Nr. 3821/85 par reģistrācijas kontrolierīcēm, ko izmanto autotransportā, un groza Eiropas Parlamenta un Padomes regulu (EK) Nr. 561/2006, ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu (turpmāk — regula (ES) Nr. 165/2014) 8. panta 1. punkta pirmās daļas prasībai attiecībā uz robežšķērsošanu un papildu darbību reģistrēšanu, ir uzstādāmi transportlīdzekļos, kuri dalībvalstī reģistrēti pirmo reizi, saskaņā ar regulas (ES) Nr. 165/2014 8. panta 1. punkta ceturto daļu. No minētās dienas šā panta pirmās daļas 3. un 5. punktā noteiktos atbrīvojumus, kas saistīti ar papildu pasažieru uzņemšanu vai izlaišanu vai kravas papildu iekraušanu vai izkraušanu, piemēro tikai tiem transportlīdzekļu vadītājiem, kuri izmanto transportlīdzekļus, kas aprīkoti ar viedajiem tahogrāfiem, kā noteikts regulas (ES) Nr. 165/2014  8., 9. un 10. pantā.

Citā Eiropas Savienības dalībvalstī reģistrētam pārvadātājam, nosūtot transportlīdzekļa vadītāju uz Latviju, ir pienākums:

1) līdz nosūtījuma laikposma sākumam nosūtīt nosūtīšanas deklarāciju, izmantojot daudzvalodu standarta veidlapu publiskajā saskarnē, kas funkcionē atbilstoši Komisijas 2021. gada 9. decembra īstenošanas regulai (ES) 2021/2179 par tās publiskās saskarnes funkcijām, kas savienota ar Iekšējā tirgus informācijas sistēmu un ko izmanto attiecībā uz autotransporta nozarē strādājošo transportlīdzekļu vadītāju norīkošanu darbā, un ir savienota ar IMI sistēmu;

2) nodrošināt, ka transportlīdzekļa vadītāja rīcībā ir nosūtīšanas deklarācija papīra vai elektroniskā formā;

3) izmantojot IMI sistēmu, nekavējoties atjaunināt nosūtīšanas deklarāciju, ja tās saturs ir mainījies.

Latvijā reģistrēts pārvadātājs, nosūtot transportlīdzekļa vadītāju veikt pārvadājumu uz citu Eiropas Savienības dalībvalsti, ievēro attiecīgajā Eiropas Savienības dalībvalstī noteiktos nosūtīšanas nosacījumus un izpilda šādus pienākumus:

1) līdz nosūtījuma laikposma sākumam nosūta nosūtīšanas deklarāciju attiecīgajai Eiropas Savienības dalībvalstij, izmantojot IMI sistēmas daudzvalodu standarta veidlapu publiskajā saskarnē;

2) nodrošina, ka transportlīdzekļa vadītāja rīcībā ir nosūtīšanas deklarācija papīra vai elektroniskā formā;

3) izmantojot IMI sistēmu, nekavējoties atjaunina nosūtīšanas deklarāciju, ja tās saturs ir mainījies;

4) astoņu nedēļu laikā pēc tam, kad tās Eiropas Savienības dalībvalsts, uz kuru nosūtīts transportlīdzekļa vadītājs, kompetentā institūcija nosūtījusi pieprasījumu, izmantojot IMI sistēmu, iesniedz pieprasītos dokumentus un informāciju atbilstoši šā likuma 52.⁶ pantam un 52.⁷ panta otrajai daļai.

Šā likuma 52.³ un 52.⁴ pantā minētajā transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšanas deklarācijā ietverama šāda informācija:

1) pārvadātāja nosaukums, norādot pārvadātājam izsniegtās un spēkā esošās Eiropas Kopienas atļaujas numuru, ja šis numurs ir pieejams;

2) pārvadājumu vadītāja vai citas personas kontaktinformācija valstī, kurā veic uzņēmējdarbību, lai sazinātos, kā arī nosūtītu un saņemtu dokumentus un paziņojumus;

3) transportlīdzekļa vadītāja vārds un uzvārds, deklarētās dzīvesvietas adrese, transportlīdzekļa vadītāja apliecības numurs;

4) transportlīdzekļa vadītāja darba līguma sākuma datums;

5) plānotais nosūtīšanas sākuma un beigu datums;

6) visu pārvadātāja rīcībā esošo transportlīdzekļu reģistrācijas numuri, ar kuriem plānots veikt pārvadājuma pakalpojumu nosūtīšanas periodā;

7) informācija par to, vai autopārvadājuma pakalpojumi ir kravu pārvadājumi, pasažieru pārvadājumi, starptautiskie pārvadājumi vai kabotāžas pārvadājumi.

Transportlīdzekļa vadītājam, kurš nosūtīts veikt pārvadājumu Latvijā, ir pienākums glabāt un pēc pieprasījuma kontroles laikā uz ceļa uzrādīt:

1) izmantojot IMI sistēmu, iesniegto nosūtīšanas deklarāciju papīra vai elektroniskā formā;

2) pierādījumu par pārvadājumiem, kas tiek veikti Latvijā, piemēram, elektronisku preču pavadzīmi (e-CMR) vai regulas Nr.  1072/2009 8. panta 3. punktā minēto pierādījumu;

3) tahogrāfa datus un to Eiropas Savienības dalībvalstu simbolus, kurās transportlīdzekļa vadītājs uzturējies, veicot starptautiskos pārvadājumus vai kabotāžas pārvadājumus, saskaņā ar reģistrācijas un uzskaites prasībām, kas noteiktas regulā Nr.  561/2006 un regulā (ES) Nr. 165/2014.

(1) Lai nodrošinātu transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšanas sistēmas funkcionēšanu un sadarbību ar ārvalstu kompetentajām institūcijām, piekļuve IMI sistēmai ir šādām institūcijām:

(1.1) Valsts policijai;

(1.2) Valsts robežsardzei;

(1.3) Valsts darba inspekcijai;

(1.4) Autotransporta direkcijai.

(2) Valsts policija šā likuma 52.³ pantā minēto pārvadātāja vai šā likuma 52.⁶ pantā minēto transportlīdzekļa vadītāja pienākumu izpildi pārbauda, veicot autopārvadājumu kontroli uz ceļa. Ja citā Eiropas Savienības dalībvalstī reģistrēts pārvadātājs nav izpildījis šā likuma 52.³ pantā minētos pienākumus, Valsts policija, pamatojoties uz kontroles laikā fiksētajiem transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšanas noteikumu pārkāpumiem, pieprasa viņam astoņu nedēļu laikā no pieprasījuma nosūtīšanas, izmantojot IMI sistēmu, iesniegt izvērtēšanai šā likuma 52.⁶ panta 2. un 3. punktā minēto dokumentu kopijas, kā arī dokumentāciju saistībā ar darbā nosūtītā transportlīdzekļa vadītāja darba samaksu par nosūtījuma laikposmu, darba līgumu vai līdzvērtīgu dokumentu, kas apliecina darba tiesiskās attiecības, darba laika uzskaites lapas un maksājumu apliecinājumus.

(3) Ja Latvijā reģistrēts pārvadātājs šā likuma 52.⁴ panta 4. punktā norādītajā termiņā un kārtībā nav iesniedzis Eiropas Savienības dalībvalsts pieprasītos dokumentus, Valsts darba inspekcija nosūta šim pārvadātājam prasījumu iesniegt tos attiecīgās valsts kompetentajai institūcijai 25 darbdienu laikā no savstarpējas palīdzības pieprasījuma, izmantojot IMI sistēmu.

(4) Šā likuma 52.⁶ panta 2. un 3. punktā minēto informāciju un dokumentāciju apstrādā iestāde, kuras rīcībā tā nonākusi, ja nepieciešams, iesaistot citas atbildīgās iestādes.

(5) Autotransporta direkcija  savā tīmekļvietnē nodrošina informāciju latviešu un angļu valodā par transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšanas nosacījumiem Latvijā un apkopo informāciju  par transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšanas nosacījumiem citās Eiropas Savienības dalībvalstīs.

(1) Par starptautiskā kravas komercpārvadājuma veikšanu bez Eiropas Kopienas atļaujas vai bez Eiropas Kopienas atļaujas apliecinātas kopijas piemēro naudas sodu pārvadātājam no astoņdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(2) Par kravas komercpārvadājuma veikšanu, ja pārvadātājs nevar uzrādīt Eiropas Kopienas atļauju vai transportlīdzekļa vadītājs — Eiropas Kopienas atļaujas apliecinātu kopiju, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam sešu naudas soda vienību apmērā, bet pārvadātājam — no divdesmit astoņām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(3) Par starptautiskā kravas komercpārvadājuma veikšanu bez transportlīdzekļa vadītāja atestāta piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no sešām līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no divdesmit astoņām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(4) Par starptautiskā kravas komercpārvadājuma veikšanu, ja nevar uzrādīt transportlīdzekļa vadītāja atestātu vai transportlīdzekļa vadītāja atestāta apliecinātas kopijas, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam sešu naudas soda vienību apmērā, bet pārvadātājam — divdesmit astoņu naudas soda vienību apmērā.

(5) Par starptautiskā kravas pārvadājuma veikšanu bez starptautisko kravas pārvadājumu atļaujas piemēro naudas sodu pārvadātājam no simt četrdesmit līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām.

(6) Par kravas komercpārvadājuma veikšanu bez speciālās atļaujas (licences) piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam vai pārvadātājam no piecdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(7) Par kravas komercpārvadājuma veikšanu bez licences kartītes piemēro naudas sodu pārvadātājam no piecdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(8) Par kravas pašpārvadājuma veikšanu bez pašpārvadājumu sertifikāta piemēro naudas sodu pārvadātājam no divdesmit astoņām līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām.

(1) Par transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva), kura pilnā masa pārsniedz 12 tonnas, pilnās masas vai atļautās faktiskās masas pārsniegšanu no pieciem līdz 10 procentiem (neieskaitot) piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz trīsdesmit sešām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no simt četrpadsmit līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām.

(2) Par transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva), kura pilnā masa pārsniedz 12 tonnas, pilnās masas vai atļautās faktiskās masas pārsniegšanu no 10 līdz 20 procentiem (neieskaitot) piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no trīsdesmit sešām līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no divsimt astoņdesmit līdz četrsimt sešdesmit naudas soda vienībām.

(3) Par transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva), kura pilnā masa pārsniedz 12 tonnas, pilnās masas vai atļautās faktiskās masas pārsniegšanu, sākot no 20 procentiem, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no piecdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrsimt sešdesmit līdz tūkstoš simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(4) Par transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva), kura pilnā masa pārsniedz 12 tonnas, izgatavotāja noteiktā slodzes sadalījuma uz asīm pārsniegšanu no pieciem līdz 10 procentiem (neieskaitot) piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no astoņām līdz četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrpadsmit līdz četrdesmit divām naudas soda vienībām.

(5) Par transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva), kura pilnā masa pārsniedz 12 tonnas, izgatavotāja noteiktā slodzes sadalījuma uz asīm pārsniegšanu no 10 līdz 20 procentiem (neieskaitot) piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(6) Par transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva), kura pilnā masa pārsniedz 12 tonnas, izgatavotāja noteiktā slodzes sadalījuma uz asīm pārsniegšanu, sākot no 20 procentiem, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no divdesmit astoņām līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no astoņdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(7) Par transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva), kura pilnā masa pārsniedz 3,5 tonnas, bet nepārsniedz 12 tonnas, pilnās masas pārsniegšanu no pieciem līdz 15 procentiem (neieskaitot) piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no astoņām līdz četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrpadsmit līdz četrdesmit divām naudas soda vienībām.

(8) Par transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva), kura pilnā masa pārsniedz 3,5 tonnas, bet nepārsniedz 12 tonnas, pilnās masas pārsniegšanu no 15 līdz 25 procentiem (neieskaitot) piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(9) Par transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva), kura pilnā masa pārsniedz 3,5 tonnas, bet nepārsniedz 12 tonnas, pilnās masas pārsniegšanu, sākot no 25 procentiem, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no divdesmit astoņām līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no astoņdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(10) Par transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva), kura pilnā masa pārsniedz 3,5 tonnas, bet nepārsniedz 12 tonnas, izgatavotāja noteiktā slodzes sadalījuma uz asīm vai ass slodzes pārsniegšanu no pieciem līdz 15 procentiem (neieskaitot) piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no astoņām līdz četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrpadsmit līdz četrdesmit divām naudas soda vienībām.

(11) Par transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva), kura pilnā masa pārsniedz 3,5 tonnas, bet nepārsniedz 12 tonnas, izgatavotāja noteiktā slodzes sadalījuma uz asīm vai ass slodzes pārsniegšanu no 15 līdz 25 procentiem (neieskaitot) piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(12) Par transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva), kura pilnā masa pārsniedz 3,5 tonnas, bet nepārsniedz 12 tonnas, izgatavotāja noteiktā slodzes sadalījuma uz asīm vai ass slodzes pārsniegšanu, sākot no 25 procentiem, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no divdesmit astoņām līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no astoņdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(13) Par kravas novietošanas un nostiprināšanas noteikumu pārkāpšanu, kā arī par kravas transportēšanu ar transportlīdzekli, kas nav speciāli paredzēts šim nolūkam un nav attiecīgi reģistrēts, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam vienpadsmit naudas soda vienību apmērā.

(14) Par noteikumu, kuri paredz ārpus transportlīdzekļa gabarītiem izvirzītas kravas apzīmēšanu, pārkāpšanu diennakts gaišajā laikā izsaka brīdinājumu vai piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam triju naudas soda vienību apmērā.

(15) Par noteikumu, kuri paredz ārpus transportlīdzekļa gabarītiem izvirzītas kravas apzīmēšanu, pārkāpšanu diennakts tumšajā laikā vai nepietiekamas redzamības apstākļos piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam sešu naudas soda vienību apmērā.

(16) Par autopārvadājuma veikšanu, pārsniedzot transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva) pilno masu vai atļauto faktisko masu līdz pieciem procentiem vai pārsniedzot noteikto slodzes sadalījumu uz asīm vai ass slodzi, vienass tilta slodzi vai tilta asu slodzes summu līdz pieciem procentiem, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no sešām līdz četrpadsmit naudas soda vienībām, pārvadātājam - no četrpadsmit līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām vai nosūtītājam - fiziskajai personai - no astoņām līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai - no četrpadsmit līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām.

(17) Par autopārvadājuma veikšanu, pārsniedzot noteikto transportlīdzekļa pieļaujamo ass slodzi, vienass tilta slodzi vai tilta asu slodzes summu no pieciem līdz 10 procentiem (neieskaitot), piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz trīsdesmit sešām naudas soda vienībām, pārvadātājam — no simt četrpadsmit līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām vai nosūtītājam — fiziskajai personai — no divdesmit astoņām līdz septiņdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no simt četrpadsmit līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām.

(18) Par autopārvadājuma veikšanu, pārsniedzot noteikto transportlīdzekļa pieļaujamo ass slodzi, vienass tilta slodzi vai tilta asu slodzes summu no 10 līdz 20 procentiem (neieskaitot), piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no trīsdesmit sešām līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām, pārvadātājam — no divsimt astoņdesmit līdz četrsimt sešdesmit naudas soda vienībām vai nosūtītājam — fiziskajai personai — no septiņdesmit līdz simt četrpadsmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no divsimt astoņdesmit līdz četrsimt sešdesmit naudas soda vienībām.

(19) Par autopārvadājuma veikšanu, pārsniedzot noteikto transportlīdzekļa pieļaujamo ass slodzi, vienass tilta slodzi vai tilta asu slodzes summu, sākot no 20 procentiem, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no piecdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām, pārvadātājam — no četrsimt sešdesmit līdz tūkstoš simt četrdesmit naudas soda vienībām vai nosūtītājam — fiziskajai personai — no simt četrpadsmit līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no četrsimt sešdesmit līdz tūkstoš simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(20) Par autopārvadājuma veikšanu, pārsniedzot noteikto transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva) ar kravu vai bez kravas pieļaujamo garumu līdz diviem procentiem (neieskaitot), piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrām līdz astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no astoņām līdz četrpadsmit naudas soda vienībām.

(21) Par autopārvadājuma veikšanu, pārsniedzot noteikto transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva) ar kravu vai bez kravas pieļaujamo garumu no diviem līdz 20 procentiem (neieskaitot), piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no astoņām līdz četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrpadsmit līdz četrdesmit divām naudas soda vienībām.

(22) Par autopārvadājuma veikšanu, pārsniedzot noteikto transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva) ar kravu vai bez kravas pieļaujamo garumu, sākot no 20 procentiem, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(23) Par autopārvadājuma veikšanu, pārsniedzot atļauto transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva) ar kravu vai bez kravas pieļaujamo platumu līdz 2,65 metriem (neieskaitot), piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrām līdz astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no astoņām līdz četrpadsmit naudas soda vienībām.

(24) Par autopārvadājuma veikšanu, pārsniedzot noteikto transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva) ar kravu vai bez kravas pieļaujamo platumu no 2,65 līdz 3,10 metriem (neieskaitot), piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no astoņām līdz četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrpadsmit līdz četrdesmit divām naudas soda vienībām.

(25) Par autopārvadājuma veikšanu, pārsniedzot noteikto transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva) ar kravu vai bez kravas pieļaujamo platumu, sākot no 3,10 metriem, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(26) Par speciālās atļaujas (licences) vai Eiropas Kopienas atļaujas izmantošanas noteikumu pārkāpšanu piemēro naudas sodu pārvadātājam no piecdesmit sešām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(27) Par kravas komercpārvadājuma veikšanu, pārkāpjot licences kartītes vai Eiropas Kopienas atļaujas kopijas izmantošanas noteikumus, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no sešām līdz četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no divdesmit astoņām līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām.

(28) Par starptautiskā komercpārvadājuma veikšanu, pārkāpjot starptautisko autopārvadājumu atļaujas izmantošanas noteikumus, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no piecdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(29) Par kravas kabotāžas autopārvadājumus reglamentējošo noteikumu pārkāpšanu piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam četrpadsmit naudas soda vienību apmērā, pārvadātājam — no piecdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām, bet nosūtītājam, ekspeditoram, līgumslēdzējam vai apakšuzņēmējam — fiziskajai vai juridiskajai personai — no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām.

(29¹) Par regulas Nr. 1072/2009 8. panta 2.a punktā noteikto prasību pārkāpšanu attiecībā uz kabotāžas pārvadājuma veikšanu ar to pašu transportlīdzekli vai, ja tas ir sakabināts transportlīdzeklis, ar tā paša transportlīdzekļa mehānisko transportlīdzekli četru dienu laikā pēc pēdējā kabotāžas pārvadājuma beigām Latvijas teritorijā piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam - no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(29²) Par regulas Nr. 1072/2009 8. panta 3. punktā noteikto skaidru pierādījumu neiesniegšanu par iepriekšējo starptautisko pārvadājumu vai par katru secīgi veiktu kabotāžas pārvadājumu, vai par visiem veiktajiem pārvadājumiem, ja transportlīdzeklis atrodas Latvijas teritorijā četru dienu laikā pirms starptautiskā pārvadājuma, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam - no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(30) Par komercpārvadājuma veikšanu ar citas personas transportlīdzekli bez normatīvajos aktos noteiktajiem dokumentiem, kas apliecina nomas saistības vai darba tiesiskās attiecības, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no sešām līdz četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no divdesmit astoņām līdz septiņdesmit naudas soda vienībām.

(31) Par kravas pašpārvadājuma veikšanu, pārkāpjot pašpārvadājumu veikšanas noteikumus, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no sešām līdz četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no divdesmit astoņām līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām.

(32) Par aizlieguma piedalīties ceļu satiksmē, kas uzlikts, konstatējot pārkāpumu autopārvadājumu kontroles laikā, neievērošanu piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no piecdesmit sešām līdz simt četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no simt četrdesmit līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām.

(33) Par transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva), kura pilnā masa nepārsniedz 3,5 tonnas, pilnās masas pārsniegšanu no pieciem līdz 15 procentiem (neieskaitot) piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no astoņām līdz četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam - no četrpadsmit līdz četrdesmit divām naudas soda vienībām.

(34) Par transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva), kura pilnā masa nepārsniedz 3,5 tonnas, pilnās masas pārsniegšanu no 15 līdz 25 procentiem (neieskaitot) piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam - no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(35) Par transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva), kura pilnā masa nepārsniedz 3,5 tonnas, pilnās masas pārsniegšanu, sākot no 25 procentiem, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no divdesmit astoņām līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam - no astoņdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(36) Par autopārvadājuma veikšanu, pārsniedzot noteikto transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva) ar kravu vai bez kravas pieļaujamo augstumu līdz diviem procentiem (neieskaitot), piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrām līdz astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam - no astoņām līdz četrpadsmit naudas soda vienībām.

(37) Par autopārvadājuma veikšanu, pārsniedzot noteikto transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva) ar kravu vai bez kravas pieļaujamo augstumu no diviem līdz 25 procentiem (neieskaitot), piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam - no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(38) Par autopārvadājuma veikšanu, pārsniedzot noteikto transportlīdzekļa (transportlīdzekļu sastāva) ar kravu vai bez kravas pieļaujamo augstumu, sākot no 25 procentiem, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no divdesmit astoņām līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam - no astoņdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(1) Par starptautiskā pasažieru komercpārvadājuma veikšanu bez Eiropas Kopienas atļaujas vai bez Eiropas Kopienas atļaujas apliecinātas kopijas piemēro naudas sodu pārvadātājam no astoņdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(2) Par pasažieru komercpārvadājuma veikšanu, ja pārvadātājs nevar uzrādīt Eiropas Kopienas atļauju vai transportlīdzekļa vadītājs — Eiropas Kopienas atļaujas apliecinātu kopiju, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam sešu naudas soda vienību apmērā, bet pārvadātājam — no divdesmit astoņām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(3) Par pasažieru starptautiskā komercpārvadājuma veikšanu bez atļaujas pasažieru regulārajiem starptautiskajiem pārvadājumiem ar autobusiem piemēro naudas sodu pārvadātājam no piecdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(4) Par starptautiskā pasažieru komercpārvadājuma veikšanu, ja nevar uzrādīt atļauju pasažieru regulārajiem starptautiskajiem pārvadājumiem ar autobusiem, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam sešu naudas soda vienību apmērā, bet pārvadātājam — no divdesmit astoņām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(5) Par starptautiskā pasažieru komercpārvadājuma veikšanu, ja pieturvietas dalībvalstī neatbilst izsniegtajai atļaujai, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam sešu naudas soda vienību apmērā, bet pārvadātājam — no divdesmit astoņām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(6) Par starptautiskā pasažieru komercpārvadājuma veikšanu bez paredzētā brauciena formulāra piemēro naudas sodu pārvadātājam no divdesmit astoņām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(7) Par pasažieru komercpārvadājuma ar autobusu veikšanu bez speciālās atļaujas (licences), par pasažieru komercpārvadājumu ar autobusu turpināšanu pēc speciālās atļaujas (licences) darbības apturēšanas, anulēšanas vai termiņa izbeigšanās piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam vai pārvadātājam no piecdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(8) Par pasažieru komercpārvadājuma ar autobusu veikšanu bez licences kartītes piemēro naudas sodu pārvadātājam no piecdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(9) Par pasažieru regulārā komercpārvadājuma veikšanu bez apliecinājuma piemēro naudas sodu pārvadātājam no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(10) Par pasažieru pašpārvadājuma veikšanu bez pašpārvadājumu sertifikāta piemēro naudas sodu pārvadātājam no divdesmit astoņām līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām.

(1) Par speciālās atļaujas (licences) vai Eiropas Kopienas atļaujas izmantošanas noteikumu pārkāpšanu piemēro naudas sodu pārvadātājam no piecdesmit sešām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(2) Par pasažieru komercpārvadājuma ar autobusu veikšanu, pārkāpjot licences kartītes vai Eiropas Kopienas atļaujas kopijas izmantošanas noteikumus, kas ietverti normatīvajos aktos par pasažieru komercpārvadājumu ar autobusu veikšanu, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no sešām līdz četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam - no divdesmit astoņām līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām.

(3) Par starptautisko pasažieru pārvadājumu veikšanu, pārkāpjot noteikumus, kas ietverti normatīvajos aktos par starptautiskajiem pasažieru pārvadājumiem, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām.

(4) Par pasažieru neregulārā vai speciālā regulārā komercpārvadājuma veikšanu, pārkāpjot pasažieru neregulāro vai speciālo regulāro pārvadājumu veikšanas noteikumus, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no sešām līdz četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no piecdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(5) Par pasažieru pašpārvadājuma veikšanu, pārkāpjot pašpārvadājumu veikšanas noteikumus, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no sešām līdz četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no divdesmit astoņām līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām.

(6) Par pasažieru kabotāžas autopārvadājumus reglamentējošo noteikumu pārkāpšanu piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam četrpadsmit naudas soda vienību apmērā, bet pārvadātājam — no piecdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(7) Par regulas Nr. 1073/2009 17. pantā noteikto kabotāžas pārvadājumu kontroles dokumentu neesību transportlīdzeklī vai to neuzrādīšanu pārbaudes laikā uz ceļa piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam - no piecdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(1) Par pasažieru komercpārvadājumu ar taksometru vai vieglo automobili veikšanu, ja transportlīdzekļa vadītājs nav reģistrēts taksometru vadītāju reģistrā, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no desmit līdz simt trīsdesmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no septiņdesmit līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām.

(2) Par pasažieru komercpārvadājumu ar taksometru vai vieglo automobili veikšanas noteikumu pārkāpšanu, aizliegumu neievērošanu vai nenodrošināšanu ar noteiktām prasībām atbilstošu aprīkojumu izsaka brīdinājumu vai piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no desmit līdz simt trīsdesmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no septiņdesmit līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām.

(3) Par nereģistrētas tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes izmantošanu autopārvadājuma pakalpojuma sniegšanai piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no desmit līdz simt trīsdesmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no septiņdesmit līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām.

Par prasībām neatbilstoša pārvadātāja, autovadītāja vai autotransporta līdzekļa piedāvāšanu tīmekļvietnē vai mobilajā lietotnē piemēro naudas sodu tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojuma sniedzējam no septiņdesmit līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām.

(1) Par autopārvadājumu veikšanu ar transportlīdzekli, izmantojot tahogrāfu, kuram nav tipa apstiprinājuma, piemēro naudas sodu pārvadātājam no astoņdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(2) Par autopārvadājumu veikšanu ar transportlīdzekli, izmantojot tahogrāfu, kura pārbaudi nav veikusi apstiprināta darbnīca, piemēro naudas sodu pārvadātājam no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(2¹) Par autopārvadājumu veikšanu ar transportlīdzekli, izmantojot tahogrāfu, kuram nav veikta pirmreizējā vai periodiskā pārbaude vai kalibrācija, vai noplombēšana, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam - no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(3) Par transportlīdzekļa, kas aprīkots ar digitālo tahogrāfu, vadīšanu, izmantojot vairāk nekā vienu personalizēto vadītāja karti, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no piecdesmit sešām līdz simt četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no simt četrdesmit līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām.

(4) Par transportlīdzekļa, kas aprīkots ar digitālo tahogrāfu, vadīšanu, izmantojot vadītāja karti, kas nav izsniegta šim vadītājam, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no piecdesmit sešām līdz simt četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no simt četrdesmit līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām.

(5) Par transportlīdzekļa, kas aprīkots ar digitālo tahogrāfu, vadīšanu, izmantojot vadītāja karti, kas ir iegūta, pamatojoties uz nepatiesiem paziņojumiem vai viltotiem dokumentiem, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no piecdesmit sešām līdz simt četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no simt četrdesmit līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām.

(6) Par transportlīdzekļa, kas aprīkots ar digitālo tahogrāfu, vadīšanu bez vadītāja kartes vai izmantojot bojātu vadītāja karti vai vadītāja karti, kurai beidzies derīguma termiņš, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no piecdesmit sešām līdz simt četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no simt četrdesmit līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām.

(7) Par kompetentās institūcijas neinformēšanu septiņu dienu laikā par vadītāja kartes bojājumiem, kļūdām kartes darbībā vai nozaudēšanu izsaka brīdinājumu vai piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam triju naudas soda vienību apmērā.

(8) Par autopārvadājumu veikšanu ar transportlīdzekli, kas nav aprīkots ar digitālo tahogrāfu saskaņā ar normatīvo aktu prasībām, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no piecdesmit sešām līdz simt četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no simt četrdesmit līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām.

(9) Par autopārvadājumu veikšanu ar transportlīdzekli, kuram tahogrāfs darbojas nepareizi, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(10) Par autopārvadājumu veikšanu ar transportlīdzekli, nepareizi izmantojot tahogrāfu, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(11) Par tāda transportlīdzekļa izmantošanu autopārvadājumos, kurā ir manipulācijas ierīce, ko var izmantot vai kas tiek izmantota, lai falsificētu tahogrāfa datus vai izdrukās norādīto informāciju, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no piecdesmit sešām līdz simt četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no simt četrdesmit līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām.

(12) Par reģistrācijas diagrammā (tahogrammā) ierakstīto, tahogrāfā vai vadītāja kartē saglabāto datu vai izdruku no tahogrāfa falsificēšanu, slēpšanu, iznīcināšanu vai par tādām manipulācijām ar reģistrācijas diagrammu (tahogrammu), tahogrāfu vai vadītāja karti, kuru rezultātā var notikt datu vai izdrukās norādītās informācijas falsificēšana vai iznīcināšana, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no piecdesmit sešām līdz simt četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no simt četrdesmit līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām.

(13) Par transportlīdzekļa vadītāja darba un atpūtas laika datu un dokumentu uzskaites un glabāšanas noteikumu neievērošanu uzņēmumā piemēro naudas sodu pārvadātājam no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(14) Par reģistrēto un saglabāto datu glabāšanas noteikumu neievērošanu uzņēmumā piemēro naudas sodu pārvadātājam no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(15) Par nepareizu reģistrācijas diagrammas (tahogrammas) vai vadītāja kartes izmantošanu, kas izpaudusies kā:

(15.1) datu neievadīšana (nereģistrēšana) manuāli normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām;

(15.2) nepareiza reģistrācijas diagrammas (tahogrammas) vai vadītāja kartes izmantošana, ja pārvadājumā iesaistīti vairāki transportlīdzekļa vadītāji, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām;

(15.3) reģistrācijas diagrammā vajadzīgās informācijas neierakstīšana, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam - no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām;

(15.4) reģistrācijas diagrammā vai tahogrāfa ierakstos to valstu simbolu neattēlošana, kurās transportlīdzekļa vadītājs uzsāka un pabeidza ikdienas darba laikposmu, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no astoņām līdz četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam - no četrpadsmit līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām;

(15.5) to valstu simbolu, kuru robežas transportlīdzekļa vadītājs ir šķērsojis ikdienas darba laikposmā, neattēlošana reģistrācijas diagrammā vai tahogrāfa ierakstos, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no astoņām līdz četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam - no četrpadsmit līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām;

(15.6) nepareiza atzīmes "prāmis/vilciens" izmantošana reģistrācijas diagrammas vai tahogrāfa ierakstos vai tās neizmantošana, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no astoņām līdz četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam - no četrpadsmit līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām;

(15.7) odometra nolasījuma neierakstīšana datu reģistrācijas diagrammā (tahogrammā), sākot lietot šo diagrammu (tahogrammu), piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no astoņām līdz četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrpadsmit līdz četrdesmit divām naudas soda vienībām;

(15.8) odometra nolasījuma neierakstīšana datu reģistrācijas diagrammā (tahogrammā), beidzot lietot šo diagrammu (tahogrammu), piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam triju naudas soda vienību apmērā;

(15.9) valsts apzīmējuma neievadīšana tahogrāfā, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam triju naudas soda vienību apmērā.

(16) Par datu reģistrācijas diagrammas (tahogrammas) vai vadītāja kartes neatļautu izņemšanu:

(16.1) ja tas neietekmē attiecīgo datu reģistrāciju, izsaka brīdinājumu vai piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam triju naudas soda vienību apmērā;

(16.2) ja tas ietekmē attiecīgo datu reģistrāciju, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no divdesmit astoņām līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no astoņdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(17) Par datu reģistrācijas diagrammas (tahogrammas) izmantošanu ilgāk par paredzēto laikposmu:

(17.1) ja tajā ierakstītie dati ir salasāmi, izsaka brīdinājumu vai piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam triju naudas soda vienību apmērā;

(17.2) ja tajā ierakstītie dati nav salasāmi (dati zaudēti), piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no divdesmit astoņām līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no astoņdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(18) Par netīras vai bojātas datu reģistrācijas diagrammas (tahogrammas) izmantošanu, ja tajā ierakstītie dati nav salasāmi, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no divdesmit astoņām līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no astoņdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(19) Par nepamatotu vairāku reģistrācijas diagrammu (tahogrammu) lietošanu divdesmit četru stundu periodā piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(20) Par reģistrācijas diagrammā (tahogrammā) reģistrētā laika atšķiršanos no transportlīdzekļa reģistrācijas valsts oficiālā pulksteņlaika piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no astoņām līdz četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrpadsmit līdz četrdesmit divām naudas soda vienībām.

(21) Par tahogrāfam neatbilstoša tipa datu reģistrācijas diagrammas (tahogrammas) izmantošanu vai vadītāja kartes neievietošanu pareizajā tahogrāfa atverē, ja ir vairāki transportlīdzekļa vadītāji, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no divdesmit astoņām līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no astoņdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(22) Par tahogrāfa pārslēgšanas mehānisma neizmantošanu vai nepareizu izmantošanu piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(23) Par transportlīdzekļa vadītāja nenodrošināšanu ar normatīvajos aktos noteiktajiem transportlīdzekļa vadītāja darba un atpūtas laiku apliecinošiem dokumentiem un reģistrācijas diagrammām (tahogrammām) piemēro naudas sodu pārvadātājam no četrpadsmit līdz četrdesmit divām naudas soda vienībām.

(24) Par nepietiekamu papīra daudzumu informācijas izdrukāšanai digitālajā tahogrāfā izsaka brīdinājumu vai piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam triju naudas soda vienību apmērā, bet pārvadātājam izsaka brīdinājumu vai piemēro naudas sodu astoņu naudas soda vienību apmērā.

(25) Par datu par attiecīgo dienu un par iepriekšējām 56 dienām neuzrādīšanu piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(26) Par vadītāja kartes vai vadītāja kartes datu neuzrādīšanu, ja transportlīdzekļa vadītājam tāda ir, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(27) Par manuāli ievadītu datu un izdrukas par attiecīgo dienu un par iepriekšējām 28 dienām neuzrādīšanu piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(28) Par pārskata par transportlīdzekļa vadītāja darba laiku kalendāra nedēļā nepareizu vai nepilnīgu aizpildīšanu piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(29) Par autopārvadājuma veikšanu, izmantojot tahogrāfu, kura remontu nav veikusi apstiprināta darbnīca, piemēro naudas sodu pārvadātājam no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(30) Par autopārvadājumu veikšanu, ja transportlīdzekļa vadītājs neatzīmē visu pieprasīto informāciju par laikposmiem, kas netiek reģistrēti, kamēr tahogrāfs ir lietošanai nederīgs vai darbojas nepareizi, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(31) Par transportlīdzekļa vadītāja darba un atpūtas laika reģistrācijas diagrammas (tahogrammas), tahogrāfa vai vadītāja kartes lietošanas noteikumu pārkāpšanu, kas konstatēta uzņēmuma kontrolē, piemēro naudas sodu pārvadātājam no divdesmit astoņām līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām.

(32) Par autopārvadājumu veikšanu ar transportlīdzekli, kas nav aprīkots ar ātruma ierobežošanas ierīci saskaņā ar normatīvo aktu prasībām, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no piecdesmit sešām līdz simt četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no simt četrdesmit līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām.

(33) Par autopārvadājumu veikšanu, ja ātruma ierobežošanas ierīce neatbilst noteiktajām tehniskajām prasībām, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no divdesmit astoņām līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no astoņdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(34) Par autopārvadājumu veikšanu, ja ātruma ierobežošanas ierīci nav uzstādījusi apstiprināta darbnīca, piemēro naudas sodu pārvadātājam no četrpadsmit līdz četrdesmit divām naudas soda vienībām.

(35) Par tāda transportlīdzekļa izmantošanu autopārvadājumos, kurā ir manipulācijas ierīce, ko var izmantot vai kas tiek izmantota, lai falsificētu ātruma ierobežošanas ierīces datus vai izdrukās norādīto informāciju, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no piecdesmit sešām līdz simt četrpadsmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no simt četrdesmit līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām.

(36) Par autopārvadājumu veikšanu ar transportlīdzekli, kuram nav veikta ātruma ierobežošanas ierīces pirmreizējā vai periodiskā pārbaude, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(37) Par autopārvadājumu veikšanu, ja ātruma ierobežošanas ierīce ir bojāta un bojājums nav noteiktā kārtībā novērsts, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no divdesmit astoņām līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām, bet pārvadātājam — no astoņdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

(1) Par nepilnīgu transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšanas deklarācijas uz Latviju aizpildīšanu publiskajā saskarnē, kas savienota ar IMI sistēmu, piemēro naudas sodu pārvadātājam no četrpadsmit līdz četrdesmit divām naudas soda vienībām.

(2) Par transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšanas deklarācijas uz Latviju nenosūtīšanu publiskajā saskarnē, kas savienota ar IMI sistēmu, līdz nosūtīšanas laikposma sākumam piemēro naudas sodu pārvadātājam no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(3) Par transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšanas deklarācijā uz Latviju ietvertās informācijas neatjaunināšanu publiskajā saskarnē, kas savienota ar IMI sistēmu, piemēro naudas sodu pārvadātājam no četrpadsmit līdz četrdesmit divām naudas soda vienībām.

(4) Par derīgas transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšanas deklarācijas uz Latviju neuzrādīšanu piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām.

(5) Par derīgas transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšanas deklarācijas uz Latviju neizsniegšanu transportlīdzekļa vadītājam piemēro naudas sodu pārvadātājam no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

(6) Par tādu pārvadājuma pakalpojuma sniegšanas nosacījumu noteikšanu, kuri izraisa transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšanu reglamentējošo noteikumu pārkāpšanu, ja ir zināms, ka šādas sekas iestāsies, vai ja, ņemot vērā attiecīgus apstākļus, vajadzēja zināt, ka šādas sekas iestāsies, piemēro naudas sodu nosūtītājam, ekspeditoram, līgumslēdzējam vai apakšuzņēmējam no četrpadsmit līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām.

(7) Par Eiropas Savienības dalībvalsts kompetentās institūcijas pieprasīto dokumentu vai ar transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšanu saistītās informācijas nesniegšanu šajā likumā noteiktajos termiņos, izmantojot IMI sistēmu, piemēro naudas sodu pārvadātājam no četrdesmit divām līdz astoņdesmit sešām naudas soda vienībām.

Personai, kura izvairās no šajā likumā noteiktā naudas soda izpildes, ir liegts izsniegt transportlīdzekļu vadītāja apliecību, veikt personas īpašumā (turējumā, valdījumā) esoša transportlīdzekļa valsts tehnisko apskati un reģistrācijas darbības transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā vai traktortehnikas un tās vadītāju informatīvajā sistēmā, izņemot transportlīdzekļa norakstīšanu un transportlīdzekļa reģistrācijas pārtraukšanu uz laiku, nododot numura zīmes.

(1) Administratīvā pārkāpuma procesu par šā likuma 57. pantā minētajiem pārkāpumiem līdz administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanai veic Valsts policija vai pašvaldības policija. Administratīvā pārkāpuma lietu izskata pašvaldības administratīvā komisija vai apakškomisija.

(2) Administratīvā pārkāpuma procesu par šā likuma 55. panta trešajā, ceturtajā un sestajā daļā minētajiem pārkāpumiem veic Valsts robežsardze, ja minētos pārkāpumus robežsargi konstatējuši, īstenojot normatīvajos aktos noteiktos kontroles (uzraudzības) pasākumus.

(3) Administratīvā pārkāpuma procesu par šā likuma 53. pantā (izņemot tā piektajā un sestajā daļā paredzētos pārkāpumus), 54. pantā, 55. panta pirmajā, otrajā, astotajā, devītajā un desmitajā daļā, 56., 57., 57.1 un 58. pantā minētajiem pārkāpumiem veic pašvaldības transporta kontroles dienests.

(4) Administratīvā pārkāpuma procesu par šā likuma 57. un 57.1 pantā minētajiem pārkāpumiem veic pašvaldības policija, ja attiecīgajā pašvaldībā nav izveidots pašvaldības transporta kontroles dienests. Administratīvā pārkāpuma lietu izskata pašvaldības administratīvā komisija vai apakškomisija.

(5) Administratīvā pārkāpuma procesu par šā likuma 53., 54., 55., 56., 57., 57.1, 58. pantā un 58.1 panta pirmajā, otrajā, trešajā, ceturtajā, piektajā un sestajā daļā minētajiem pārkāpumiem veic Valsts policija.

(6) Administratīvā pārkāpuma procesu par šā likuma 58.1 panta septītajā daļā minēto pārkāpumu veic Valsts darba inspekcija.

1. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Satversmes 81. panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi nr. 41 "Par pārvadājumiem ar autotransportu" (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 4. nr.).

2. Šā likuma 29. panta piektā daļa stājas spēkā ar 1996. gada 1. jūliju.

3. Šā likuma 48. panta noteikumi stājas spēkā vienlaikus ar likumiem, kas reglamentē attiecīgo apdrošināšanas veidu.

(13.03.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 09.04.1997.)

4. (Izslēgts ar 13.03.1997. likumu, kas stājas spēkā 09.04.1997.)

5. Šā likuma 6. panta pirmās daļas un 30. panta pirmās daļas noteikumi stājas spēkā:

1) 2001. gada 1. oktobrī — attiecībā uz uzņēmējiem, kuri pēc šā likuma spēkā stāšanās pirmo reizi saņem Satiksmes ministrijas starptautisko pārvadājumu speciālās atļaujas (licences);

2) 2002. gada 1. oktobrī — attiecībā uz uzņēmējiem, kuri veic pārvadājumus valsts robežās.

(10.05.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

6. Līdz pārejas noteikumu 5. punktā minētajam termiņam izsniegtās Satiksmes ministrijas vai republikas pilsētas domes (rajona padomes) speciālās atļaujas (licences) paliek spēkā bez prasības par profesionālās kvalifikācijas sertifikāta iegūšanu līdz speciālās atļaujas (licences) termiņa beigām, izņemot gadījumu, kad uzņēmumā tiek pieņemts cits pārvadājumu vadītājs (administrators).

(10.05.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

7. Šā likuma 12. panta sestās daļas noteikumi stājas spēkā 2002. gada 1. janvārī.

(10.05.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2001.)

8. (Izslēgts ar 04.04.2007. likumu, kas stājas spēkā 02.05.2007.)

9. Līdz attiecīgu Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2005.gada 1.aprīlim ir spēkā šādi noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu:

1) Ministru kabineta 2000.gada 19.septembra noteikumi Nr.320 "Kravu starptautisko autopārvadājumu atļauju izsniegšanas kārtība";

2) Ministru kabineta 2002.gada 23.decembra noteikumi Nr.547 "Kārtība, kādā izsniedzami pasažieru un kravas autopārvadājumu profesionālās kompetences sertifikāti";

3) Ministru kabineta 2003.gada 19.augusta noteikumi Nr.464 "Kārtība, kādā organizē un veic pasažieru starptautiskos pārvadājumus ar autobusiem, atklāj, groza un slēdz maršrutus un izsniedz starptautiskajos līgumos paredzētās atļaujas";

4) Satiksmes ministrijas 1999.gada 13.jūlija noteikumi Nr.23 "Autoostu reģistrācijas kārtība un obligāto pakalpojumu saraksts";

5) Satiksmes ministrijas 1999.gada 28.decembra noteikumi Nr.45 "Noteikumi par autobusu biļešu un citu braukšanas dokumentu obligātajiem rekvizītiem".

(02.12.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 29.12.2004.)

10. (Izslēgts ar 01.12.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2006.)

11. Grozījumi šā likuma 1.panta 5.punktā, 6.panta pirmajā daļā un 30.panta pirmajā daļā par vārda "(administrators)" (attiecīgā locījumā) izslēgšanu stājas spēkā vienlaikus ar attiecīgiem grozījumiem likumā "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu".

(05.05.2005. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 08.06.2005.)

12. (Izslēgts ar 28.09.2017. likumu, kas stājas spēkā 26.10.2017.)

13. (Izslēgts ar 28.09.2017. likumu, kas stājas spēkā 26.10.2017.)

14. Ministru kabinets līdz 2007.gada 1.jūlijam izdod šā likuma 5.1 panta otrajā daļā minētos noteikumus par to pakalpojumu cenrāža apstiprināšanu, kurus Autotransporta direkcija sniedz, pildot tai deleģētos valsts pārvaldes uzdevumus. Līdz attiecīgo noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2007.gada 1.jūlijam piemērojami Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumi Nr.1039 "Noteikumi par valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Autotransporta direkcija" sniegto maksas pakalpojumu cenrādi", ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

(04.04.2007. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 02.05.2007.)

15. Šā likuma 5.2 panta trešā daļa stājas spēkā 2007.gada 1.jūlijā. Ministru kabinets līdz 2007.gada 1.jūlijam izdod šā likuma 5.2 panta trešajā daļā minētos noteikumus.

(04.04.2007. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 02.05.2007.)

16. (Izslēgts ar 28.09.2017. likumu, kas stājas spēkā 26.10.2017.)

17. (Izslēgts ar 28.09.2017. likumu, kas stājas spēkā 26.10.2017.)

18. Šā likuma 39.panta 5.1 daļa stājas spēkā 2007.gada 1.augustā. Ministru kabinets līdz 2007.gada 1.augustam nosaka šā likuma 39.panta 5.1 daļā minēto kārtību, kādā ārpusē uz vieglā taksometra virsbūves tiek norādīta pārvadātāja noteiktā maksa (tarifi) par pasažieru un bagāžas pārvadājumu pakalpojumiem ar vieglo taksometru.

(04.04.2007. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 02.05.2007.)

19. Šā likuma grozījumi par 29.1, 29.2, 31. un 32.panta, 37.panta ceturtās daļas un 38.panta izslēgšanu un šā likuma papildināšanu ar 1.panta 29.1 punktu, un 32.1 pantu, kā arī 34.panta otrās un trešās daļas izteikšanu jaunā redakcijā stājas spēkā 2008.gada 1.janvārī.

(14.06.2007. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2007. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2008.)

20. Ministru kabinets līdz 2007.gada 31.decembrim izdod šā likuma 33.panta piektajā daļā minētos noteikumus, kas reglamentē autoostu reģistrācijas kārtību un autoostās obligāti sniedzamos pakalpojumus. Līdz attiecīgo noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2007.gada 31.decembrim piemērojami Ministru kabineta 2005.gada 6.septembra noteikumi Nr.665 "Autoostu reģistrācijas kārtība", ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

(14.06.2007. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.07.2007.)

21. (Izslēgts ar 13.12.2007. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2008.)

22. Grozījums šā likuma 5.1 panta pirmajā daļā par tās papildināšanu ar 8.punktu stājas spēkā 2008.gada 1.martā. Līdz attiecīgās normas spēkā stāšanās dienai Ministru kabinets izdod tai atbilstošus Ministru kabineta noteikumus.

(13.12.2007. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2008.)

23. Līdz dienai, kad stāsies spēkā šā likuma 35.panta sestajā daļā un 37.panta trešajā daļā minētie noteikumi par kārtību, kādā veicama pasažieru pārvadāšana ar vieglajiem taksometriem, bet ne ilgāk kā līdz 2008.gada 1.jūnijam piemērojami Ministru kabineta 2007.gada 27.novembra noteikumi Nr.814 "Noteikumi par pasažieru pārvadāšanu ar vieglajiem taksometriem", ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

(13.12.2007. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2008.)

24. Ministru kabinets līdz 2008.gada 1.aprīlim izdod šā likuma 38.1 pantā minētos noteikumus par biļešu obligātajiem rekvizītiem regulārajos starptautiskajos pasažieru pārvadājumos starp Latviju un valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis. Līdz šo noteikumu spēkā stāšanās dienai attiecīgo biļešu rekvizītus nosaka pārvadātājs.

(13.12.2007. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2008.)

25. Rajona padomes izsniegta speciālā atļauja (licence) pasažieru pārvadājumiem ar autobusiem bijušā rajona teritorijā ir spēkā līdz tās derīguma termiņa beigām, bet ne ilgāk kā līdz 2011.gada 31.decembrim.

(06.11.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

26. Rajona padomes izsniegta speciālā atļauja (licence) pasažieru pārvadājumiem ar vieglajiem taksometriem bijušā rajona teritorijā ir spēkā līdz tās derīguma termiņa beigām, bet ne ilgāk kā līdz 2011.gada 31.decembrim.

(06.11.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

27. Grozījumi šā likuma 32.1 panta pirmajā daļā, 34.panta otrajā daļā un 38.1 panta otrajā daļā par vārdu “Satiksmes ministrija” (attiecīgā locījumā) aizstāšanu ar vārdiem “Autotransporta direkcija” (attiecīgā locījumā) stājas spēkā 2011.gada 30.septembrī. Līdz 2011.gada 30.septembrim izsniegtās atļaujas pasažieru regulārajiem starptautiskajiem pārvadājumiem ir derīgas līdz tajās norādītā termiņa beigām.

(12.05.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 08.06.2011.)

28. Šā likuma 35.panta septītā daļa stājas spēkā 2011.gada 1.septembrī. Līdz attiecīgās normas spēkā stāšanās dienai Ministru kabinets izdod tai atbilstošus noteikumus.

(12.05.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 08.06.2011.)

29. Šā likuma grozījums par 37.panta trešās daļas otrā teikuma izteikšanu jaunā redakcijā stājas spēkā 2012.gada 1.februārī.

(12.05.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 08.06.2011.)

30. Ministru kabinets līdz 2011.gada 1.novembrim izdod šā likuma 6.panta piektajā daļā un 30.panta sestajā daļā minētos noteikumus, kas reglamentē valsts nodevas par speciālās atļaujas (licences) izsniegšanu kravas komercpārvadājumiem ar kravas automobiļiem un valsts nodevas par speciālās atļaujas (licences) izsniegšanu pasažieru komercpārvadājumiem maksas apmēru un maksāšanas kārtību. Līdz attiecīgo noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2011.gada 1.novembrim piemērojami Ministru kabineta 2005.gada 1.novembra noteikumi Nr.826 “Noteikumi par valsts nodevu par speciālās atļaujas (licences) izsniegšanu komercpārvadājumu veikšanai ar autotransportu”, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

(12.05.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 08.06.2011.)

31. Pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra regulas (ES) Nr. 181/2011 par autobusu pasažieru tiesībām un par grozījumiem regulā (EK) Nr. 2006/2004 2. panta 4. punktu, līdz 2021. gada 28. februārim Latvijā attiecībā uz iekšzemes pasažieru regulāriem autobusu pārvadājumiem tiek noteikts minētās regulas piemērošanas atbrīvojums, izņemot tās 4. panta 2. punktu, 9. pantu, 10. panta 1. punktu, 16. panta 1. punkta "b" apakšpunktu, 16. panta 2. punktu, 17. panta 1. un 2. punktu, 24., 25., 26., 27. un 28. pantu.

(07.02.2013. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.09.2017. likumu, kas stājas spēkā 26.10.2017.)

32. Šā likuma grozījumi par 1. panta papildināšanu ar 26.1 un 26.2 punktu, 5.1 panta pirmās daļas papildināšanu ar 11. punktu, 5.4 panta papildināšanu ar 7. un 8. punktu, 29. panta otrās daļas izteikšanu jaunā redakcijā un papildināšanu ar ceturto daļu, 35. panta izteikšanu jaunā redakcijā un 39. panta piektās daļas izslēgšanu stājas spēkā 2018. gada 1. martā. Līdz attiecīgo grozījumu spēkā stāšanās dienai Ministru kabinets izdod tiem atbilstošus 35. panta (redakcijā, kas stājas spēkā 2018. gada 1. martā) trešajā, sestajā, astotajā un devītajā daļā minētos noteikumus.

(28.09.2017. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 26.10.2017.)

33. Speciālā atļauja (licence) pasažieru pārvadājumiem ar taksometru pašvaldības teritorijā, kas izsniegta līdz 2018. gada 28. februārim, ir spēkā attiecīgās pašvaldības teritorijā līdz tās derīguma termiņa beigām, bet ne ilgāk kā līdz 2018. gada 30. aprīlim, un licences kartīte, kas izsniegta pārvadātāja transportlīdzeklim līdz 2018. gada 30. aprīlim, ir spēkā attiecīgās pašvaldības teritorijā ne ilgāk kā līdz 2018. gada 31. maijam.

(28.09.2017. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 26.10.2017.)

34. Līdz 2018. gada 31. maijam personas, kuras vada transportlīdzekli, veicot pasažieru komercpārvadājumus ar taksometru, nodrošina savas darbības atbilstību šā likuma 35. panta astotajā daļā (redakcijā, kas stājas spēkā 2018. gada 1. martā) minētajām prasībām.

(28.09.2017. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 26.10.2017.)

35. Līdz 2018. gada 31. maijam personas, kuras sniedz pasažieru komercpārvadājumus ar vieglo automobili, nodrošina savas darbības atbilstību šā likuma 35. pantā (redakcijā, kas stājas spēkā 2018. gada 1. martā) minētajām prasībām.

(28.09.2017. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 26.10.2017.)

36. Ministru kabinets līdz 2018. gada 30. jūnijam izdod šā likuma 33. panta piektajā daļā minētos noteikumus. Līdz attiecīgo Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2018. gada 31. decembrim piemērojami Ministru kabineta 2007. gada 11. decembra noteikumi Nr. 846 "Noteikumi par autoostu reģistrācijas kārtību, autoostās obligāti sniedzamajiem pakalpojumiem un kārtību, kādā autobusi iebrauc un stāv autoostas teritorijā", ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

(28.09.2017. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 26.10.2017.)

37. Šā likuma 5.1 panta pirmās daļas 12. un 13. punkts un 33. panta sestā daļa stājas spēkā 2019. gada 1. janvārī.

(28.09.2017. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 26.10.2017.)

38. Šā likuma 29. panta piekto daļu piemēro no 2020. gada 1. janvāra.

(13.06.2019. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 12.07.2019.)

39. Šā likuma grozījumi par 1. panta papildināšanu ar 32.1 un 32.2 punktu, šā likuma papildināšanu ar 4.2 pantu, 29. panta otrās un ceturtās daļas izteikšanu jaunā redakcijā un panta papildināšanu ar sesto, septīto, astoto un devīto daļu, 35. panta pirmās daļas izteikšanu jaunā redakcijā, panta papildināšanu ar 1.1, 1.2, 1.3, 1.4, 1.5, 1.6 un 1.7 daļu, trešās daļas izteikšanu jaunā redakcijā, panta papildināšanu ar 3.1, 3.2 un 3.3 daļu, ceturtās daļas izslēgšanu, piektās daļas izteikšanu jaunā redakcijā, panta papildināšanu ar 5.1, 5.2, 5.3, 5.4, 5.5 un 5.6 daļu, sestās daļas izteikšanu jaunā redakcijā un panta papildināšanu ar 6.1, 6.2 un 6.3 daļu, šā likuma papildināšanu ar 35.1 un 35.2 pantu, 37. panta trešās daļas izteikšanu jaunā redakcijā un panta papildināšanu ar piekto daļu, 39. panta 5.1 daļas izteikšanu jaunā redakcijā un panta papildināšanu ar 5.2, 5.3 un 5.4 daļu, 40. panta nosaukuma izteikšanu jaunā redakcijā un panta papildināšanu ar devīto, desmito, vienpadsmito, divpadsmito, trīspadsmito un četrpadsmito daļu stājas spēkā 2019. gada 1. septembrī.

(13.06.2019. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 12.07.2019.)

40. Ministru kabinets līdz 2019. gada 31. augustam izdod šā likuma 4.2 panta trešajā daļā, 29. panta devītajā daļā, 35. panta 1.7, trešajā, 5.6 un sestajā daļā, 35.1 panta otrajā un septītajā daļā, 35.2 panta septītajā daļā un 39. panta 5.3 daļā minētos noteikumus. Līdz attiecīgo Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2019. gada 31. augustam piemērojami Ministru kabineta 2018. gada 6. marta noteikumi Nr. 147 "Kārtība, kādā veicami pasažieru komercpārvadājumi ar vieglo automobili" un Ministru kabineta 2018. gada 6. marta noteikumi Nr. 148 "Prasības plānošanas reģiona un republikas pilsētas speciālās atļaujas (licences) saņemšanai un kārtība, kādā veicami pasažieru komercpārvadājumi ar taksometru", ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

(13.06.2019. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 12.07.2019.)

41. Ministru kabinets līdz 2019. gada 30. novembrim izdod šā likuma 33. panta piektās daļas 1. un 3. punktā minētos noteikumus.

(13.06.2019. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 12.07.2019.)

42. Līdz 2019. gada 31. oktobrim personas, kuras sniedz tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojumus, nodrošina darbības atbilstību šā likuma 35.2 panta pirmajā daļā minētajām prasībām.

(13.06.2019. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 12.07.2019.)

43. Ministru kabinets līdz 2019. gada 30. novembrim izdod šā likuma 51. panta trešajā daļā minētos noteikumus. Līdz attiecīgo noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2019. gada 30. novembrim piemērojami Ministru kabineta 2004. gada 20. aprīļa noteikumi Nr. 327 "Kārtība, kādā veicami pasažieru un kravas pašpārvadājumi", ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

(13.06.2019. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 12.07.2019.)

44. Šā likuma 29. panta piektās daļas 2. punkta "a" apakšpunkts ir spēkā līdz 2022. gada 31. decembrim.

(17.06.2020. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2020.)

46. Šā likuma VI nodaļa stājas spēkā vienlaikus ar Administratīvās atbildības likumu.

(17.06.2020. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2020.)

47. Speciālā atļauja (licence) un licences kartīte pasažieru pārvadājumiem ar taksometru, kuru līdz 2021. gada 30. jūnijam izsniegusi Valmieras pilsētas pašvaldība vai Jēkabpils pilsētas pašvaldība, ir spēkā līdz tās derīguma termiņa beigām pasažieru komercpārvadājumiem ar taksometru attiecīgajā plānošanas reģionā.

(04.02.2021. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2021.)

48. Šā likuma grozījumi par 6. panta trešās daļas izteikšanu jaunā redakcijā stājas spēkā 2022. gada 21. maijā. Licences kartītes starptautiskajiem kravas pārvadājumiem ar kravas automobiļiem, kuru kopējā pieļaujamā masa nepārsniedz 3,5 tonnas, ir derīgas līdz 2022. gada 20. maijam. Licences kartītes pasažieru komercpārvadājumiem ar autobusiem Latvijas teritorijā un kravas komercpārvadājumiem ar kravas automobiļiem Latvijas teritorijā, kas izsniegtas līdz 2022. gada 14. martam, ir spēkā līdz to termiņa beigām.

(10.03.2022. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.03.2022.)

49. Līdz 2022. gada 14. martam Autotransporta direkcijas izsniegtās speciālās atļaujas (licences) kravas pārvadājumiem ar kravas automobiļiem un pasažieru komercpārvadājumiem ar autobusiem ir derīgas līdz to termiņa beigām attiecīgajam pārvadājumu veidam gan Latvijas teritorijā, gan starptautiski. Autopārvadātāju informatīvajā datubāzē izsniegtās licences ieraksta nosaukums automatizēti tiek mainīts uz attiecīgā pārvadājuma veida nosaukumu atbilstoši šā likuma 6. panta pirmajā daļā un 30. panta pirmajā daļā noteiktajam. Speciālajām atļaujām (licencēm), kas tika izsniegtas kravas pārvadājumiem ar kravas automobiļiem un pasažieru komercpārvadājumiem ar autobusiem Latvijas teritorijā, līdz to termiņa beigām tiek piešķirts jauns numurs.

50. Šā likuma grozījumi par 29. panta otrās un ceturtās daļas izteikšanu jaunā redakcijā stājas spēkā vienlaikus ar attiecīgiem grozījumiem likumā "Par nodokļiem un nodevām", kuri paredz Valsts ieņēmumu dienestam tiesības piemērot liegumu izmantot autotransporta līdzekli komercpārvadājumos ar taksometru un vieglo transportlīdzekli.

51. Šā likuma 29. panta piektās daļas 1. punkts ir spēkā līdz 2026. gada 31. decembrim.

52. Šā likuma 58. panta divdesmit piektās un divdesmit septītās daļas grozījumi stājas spēkā 2024. gada 31. decembrī.

53. Ministru kabinets līdz 2024. gada 31. decembrim izdod šā likuma 33. panta 2.1, 4., 5. un 6. punktā minētos noteikumus.

Likums Saeimā pieņemts 2024. gada 27. martā, bet stājas spēkā 24.04.2024.

Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no:

1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 15.jūlija direktīvas 2003/59/EK par dažu kravu vai pasažieru pārvadāšanai paredzētu autotransporta līdzekļu vadītāju sākotnējās kvalifikācijas iegūšanu un periodisku apmācību, par Padomes regulas (EEK) Nr. 3820/85 un Padomes direktīvas 91/439/EEK grozīšanu un Padomes direktīvas 76/914/EEK atcelšanu;

2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006.gada 18.janvāra direktīvas 2006/1/EK par bez transportlīdzekļa vadītājiem nomātu transportlīdzekļu izmantošanu kravu autopārvadājumiem;

3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 29. aprīļa direktīvas (ES) 2015/719, ar ko groza Padomes direktīvu 96/53/EK, ar kuru paredz noteiktu Kopienā izmantotu transportlīdzekļu maksimālos pieļaujamos gabarītus iekšzemes un starptautiskajos autopārvadājumos, kā arī šo transportlīdzekļu maksimālo pieļaujamo masu starptautiskajos autopārvadājumos;

4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 18. aprīļa direktīvas (ES) 2018/645, ar ko groza direktīvu 2003/59/EK par dažu kravu vai pasažieru pārvadāšanai paredzētu autotransporta līdzekļu vadītāju sākotnējās kvalifikācijas iegūšanu un periodisku apmācību un direktīvu 2006/126/EK par vadītāju apliecībām;

5) Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 15. jūlija direktīvas (ES) 2020/1057, ar ko attiecībā uz izpildes nodrošināšanas prasībām groza direktīvu 2006/22/EK un attiecībā uz direktīvu 96/71/EK un direktīvu 2014/67/ES nosaka īpašus noteikumus autotransporta nozarē strādājošo transportlīdzekļu vadītāju norīkošanai darbā, un groza regulu (ES) Nr. 1024/2012.

Likums Saeimā pieņemts 1995. gada 23. augustā.

Valsts prezidents G.Ulmanis

Rīgā 1995. gada 12. septembrī