Katrs šoferītis lieliski zina, kas ir sastrēgumu stunda. Ceļi, kas ieved pilsētā, visu laiku tiek uzlaboti un paplašināti; taču pašā pilsētā ir ne viena vien vieta, kur rodas pudeles kakla efekts, jo ēkas tik viegli nevaram pārvietot. Satiksmi pilsētas centrā esam pieņēmuši nu jau kā pašsaprotamu, lai gan brīžiem sanāk nodomāt, ka „agrāk tā nebija”. Un taisnība ir – agrāk tā, patiešām, nebija.

Automašīnu skaits mūsu mazajā Latvijā (un mazajā Rīgā) pieaug ar katru gadu. Ja 2011. gadā tika reģistrēti ap 43 tūkstošiem vieglo auto, tad 2015. gadā to skaits bija tuvu 64 tūkstošiem (avots: CSDD dati par pirmoreiz reģistrēto transportlīdzekļu skaitu). Secīgi, nav pārsteigums, ka satiksme ir kļuvusi vairāk noslogota, un sastrēgumu stundas – vēl ilgākas un nepatīkamākas.

Sarkanās gaismas, lēnā virzība uz priekšu un nogurdinošā ātrumu pārslēgšana no pirmā ātruma otrajā ātrumā, tad atkal apstāšanās, un atkal braukšanas uzsākšana. Kāpēc sevi lieki nomocīt katru dienu, ja auto vadīšana var būt arī ērta un nepiespiesta, sēžot pie stūres automašīnai ar automātisko ātrumkārbu? Nē, automātiskā kārba automašīnai nav greznība vai izšķērdība – tā ir kļuvusi par ikdienas normu visā pasaulē.

Nedaudz no vēstures

Pirmo motorizēto transportlīdzekli izgudroja Karl Benz 1886. gadā, Vācijā. Tā bija ekskluzīva prece, kas bija pieejama tikai retajam. Divdesmit gadus vēlāk, 1908. gadā, tika palaists apgrozībā pirmais plašākai sabiedrībai pieejamais automobilis – Forda Model T.

Pirmie auto bija aprīkoti ar dažādiem slēdžiem un svirām to darbināšanai, un tikai pakāpeniski tika attīstīta mums tagad pazīstamā manuālā ātrumkārba. Agrīnie auto ražotāji uzreiz noprata, ka šī sistēma ne visiem ir viegli saprotama, viegli apgūstama vai, pavisam vienkārši, interesi raisoša, un jau 20. gadsimta sākumā tie sāka strādāt pie automātiskas pārnesumkārbas izstrādes.

Pēc 25 gadu darba, 1930. gadu sākumā tika radītas pirmās pusautomātiskās pārnesumkārbas. Pirmos auto ar automātisko transmisiju (AT) ieviesa General Motors 1939. un 1940. gada Cadillac un Oldsmobile modeļos. Tajā laikā saukta par Hydramatic, šī bija pirmā pilnīgi automātiskā ātrumkārba, kura tika ražota masveidā pasažieru automobiļu lietotājiem.

Latvijā automātiskās transmisijas auto sāka parādīties tikai pēc Dzelzs aizkara atvēršanās, kad Eiropas auto tirgus produkti sāka ienākt mūsu tirgū; ar šo vēlo ievedumu arī var izskaidrot tik daudzu Latvijas šoferīšu skeptisko attieksmi pret automātiskajiem auto kā jaunienācējiem mūsu ielās.

Braukšana ar automātisko ātrumkārbu

Visbūtiskākā atšķirība braucot ar automātisko ātrumkārbu salīdzinājumā ar manuālo ir sekojoša: uzsākot braukšanu, atliek tikai ielikt „Drive” režīmā, aizmirst par savu kreiso kāju, un izņemt pārnesumu no šī režīma tikai tad, kad braukšana tiek pārtraukta. Jā, tas tiešām ir tik vienkārši, kā izklausās.

Ir pierādījies, ka lielākā daļa autobraucēju pat vairs nedomā par atgriešanos pie „manuālā”, ja kādu laiku ir izjustas „automāta” ērtības. It īpaši to novērtē šoferīši, kuriem sanāk daudz braukāt pa pilsētu, jo viss, kas braukšanas laikā ir jādara, ir jāmaina labā kāja no gāzes vai no bremzes pedāļa.

Tie, kuri ir pieraduši braukt ar manuālajām ātrumkārbām, tuvojoties krustojumam mēdz izņemt auto no pārnesuma, ļaujot tam pieripot pie sarkanās gaismas; ar AT vienkārši jāatlaiž gāzes pedālis, un mašīna pamazām samazinās gaitu. Lai apstātos pilnībā, ar labo kāju tiek nospiests bremzes pedālis. Braukšanas atsākšanai ir jāatlaiž bremzes pedālis; auto sāks ripot līdzīgi kā pirmajā pārnesumā; ātruma uzņemšanai ir jāspiež gāzes pedālis. Tāpat arī priekšā braucošā auto apdzīšanai par pārnesumiem nav jāsatraucas – gāzes pedālis grīdā un aiziet!

Interesants ir fakts, ka manuālā ātrumkārba tika radīta tikai izmaksu un tehnoloģisko iespēju ierobežojumu dēļ. Laiki iet uz priekšu, un nebūs pārsteidzoši, ja pavisam drīz manuālā pārnesumkārba kā suga pastāvēs vairs tikai specializētos transporta līdzekļos, nevis ikdienas pasažieru auto.

Autovadītāja apliecība braukšanai ar automātisko ātrumkārbu

Kopš 2011. gada augusta Latvijā ir iespējams kārtot vadīšanas eksāmenu ar automobili, kurš ir aprīkots ar automātisko ātrumkārbu. Eksāmena kārtība un cena ir viena, neatkarīgi no kārbas tipa. Vienīgā atšķirība ir pati automašīna, ar kuru šis eksāmens tiek nokārtots. Veiksmīga eksāmena nokārtošanas rezultātā jaunais vadītājs saņem B kategorijas vadītāja apliecību ar 78. ierobežojuma kodu, kas dod tiesības vadīt auto, kurš ir aprīkots ar automātisko ātrumkārbu. Šis kods ir vienāds visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, tāpēc nav jāsatraucas par auto vadīšanas ierobežojumiem ārzemēs.

Ja laika gaitā tiek izlemts, ka ir vēlme vadīt auto arī ar manuālo ātrumkārbu, nav jāapmeklē sevišķi autoskolas kursi (taču viennozīmīgi ir ieteicams doties braukšanas nodarbībās ar instruktoru). Šīs tiesības var iegūt nokārtojot „klasisko” CSDD braukšanas eksāmenu – respektīvi, braucot ar „manuālo” auto; kad eksāmens ir nokārtots, tad ir jāapmaina vadītāja apliecība, kurā nav pieminēts 78. ierobežojumu kods. Tā kā pirms braukšanas eksāmeniem ir jābūt nokārtotam teorētiskajam eksāmenam neatkarīgi no tā, ar kādu automašīnu tiek kārtota braukšanas eksāmena daļa, teorētiskais eksāmens nav jāpārliek otro reizi.

„Manuālā” auto vadīšana ar „automāta” tiesībām

Likumdošanā nekur nav tiešos vārdos pieminēts, kāds sods tiek piemērots, ja tiek vadīts „manuālais” auto ar „automāta” tiesībām. Šim jautājumam jāpieiet lielos vilcienos:

Braukšana ar manuālās ātrumkārbas automašīnu ar tiesībām, kurām ir 78. ierobežojuma kods, ir pielīdzināma transportlīdzekļa vadīšanai bez atbilstošās kategorijas transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām (Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa Administratīvo pārkāpumu ceļu satiksmē 149.4 panta 5. punkts). Šim pārkāpumam tiek piemērots naudas sods 40 līdz 280 eiro apmērā, kā arī transportlīdzekļa vadītājam tiek piemēroti 3 soda punkti.

Mīti par automātiskajām ātrumkārbām

• Šoferīši, kas brauc ar „automātu” ir paviršāki, tātad – bīstamāki.

Nē, jo auto vadītājs var veltīt vairāk uzmanības tieši braukšanas procesam – apkārt notiekošajam, situācijai, ceļa zīmēm, u.tml. Automātiskā kārba pieļauj mazāku uzmanības veltīšanu pašai automašīnai, kas turpretī palīdz palielināt izpratni par satiksmi un ceļu noteikumiem.

Jauno autobraucēju vidū rodas arvien lielāka piekrišana mācīties auto vadīšanu ar „automātu”, jo mācību procesā ir mazāk satraukumu; nav jānervozē, ka braukšanas laikā noslāps motors, vai arī apstājoties uzkalniņā auto sāks ripot atpakaļgaitā pirms tiks pagūta braukšanas atsākšana.

Pirms vadītāja apliecības eksāmenu nokārtošanas apgūstamā informācija ir viena gan automātisko, gan mehānisko kārbu šoferīšiem. Tie paši ceļu satiksmes noteikumi, tās pašas nodarbības un nodarbību ilgums, kā arī tāda pati apmācību kvalitāte – tikai automašīna ir atšķirīgais faktors. Turpretī tiesību nokārtošana ar 78. kodu nenozīmē, ka tuvā (vai tālā) nākotnē nevarētu nokārtot arī „klasiskās” B kategorijas tiesības.

• „Automāta” remonts ir ievērojami dārgāks.

Var gadīties, ka šis apgalvojums bija patiess pirms 20 gadiem, kad uz Latvijas ceļiem sāka parādīties pirmās šāda veida automašīnas, jo, pavisam vienkārši, trūka speciālistu vai remontiem nepieciešamo rezerves daļu. Tagad ātrumkārbas kalpošanas ilgums ir tieši atkarīgs no paša šoferīša – no braukšanas stila un lietotāja paradumiem, kā arī no auto uzturēšanas – cik bieži tiek veikta apkope un pārbaude.

• Apstājoties krustojumā ieteicams pārslēgt uz neitrālo pārnesumu.

Labāk nē, jo ātrumkārba visu laiku ir pakļauta spiedienu maiņai. Pārslēdzoties starp D un N pārnesumiem strādā vienas un tās pašas disku paketes, kurām arī bez liekas iejaukšanās ir pietiekams noslogojums. Ne velti šo ātrumkārbu sauc par automātisko – tā visu izdara pati, un pārnesumu pārslēgšana ir tikai manuālo šoferīšu paradums. Kā arī – auto speciālisti neiesaka pārnesumu pārslēgšanu bez vajadzības, jo šādi tiek ievērojami saīsināts pārnesumkārbas kalpošanas ilgums.

Noderīgi padomi ikdienas braukšanai

• Ja auto ar automātisko ātrumkārbu nedarbojas, to nekādā gadījumā nedrīkst vilkt. Evakuatora izsaukšana ir vienīgais pareizais risinājums.
• Nav ieteicams izpalīdzēt ar ilgstošu cita auto vilkšanu, jo tādejādi tiek radīta pārmērīga automātiskās kārbas slodze, kas var radīt bojājumus.
• Ziemas apstākļos iestiegot sniegā nekādā gadījumā nedrīkst ilgstoši spolēt vai mēģināt iešūpot auto, jo tas viennozīmīgi sabojās ātrumkārbu. Ja gadās iestigt, jāmēģina nedaudz pabraukt uz priekšu, un tik pat nedaudz – atpakaļ. Ja izkustēties tomēr nesanāk, tad ir jāķeras pie auto izrakšanas no kupenas.

Auto vadīšana ir atbildīgs process – kāpēc to sarežģīt?

Transportlīdzekļa vadīšanu tās pamatos veido trīs elementi – pats auto vadītājs, vadāmais transportlīdzeklis un apkārtējā vide. Šie elementi ir cieši savstarpēji saistīti un nepārtraukti mijiedarbojas. Vadītājs pastāvīgi saņem informāciju par apkārtni – par laika un ceļa apstākļiem, par apkārt notiekošo gan kustībā, gan miera stāvoklī.

Tātad līdztekus nepārtrauktai informācijas uztverei notiek arī tūlītēja informācijas apstrāde. Šoferītim vienlaicīgi ir jāpārvērš šī informācija praktiskās darbībās – cik ātri tiek vadīts auto, un kādā virzienā; katra darbība tiek nepārtraukti kontrolēta un koriģēta.

Droša braukšana ir lielā mērā atkarīga no iespējas ne tikai adekvāti noreaģēt noteiktās situācijās, bet arī noreaģēt pietiekami īsā laika posmā. Tas nozīmē, ka visām tehniskajām darbībām – sajūga un bremžu pedāļa nospiešanai, ātrumu pārslēgšanai – ir jānotiek intuitīvi un nevainojami.

Auto vadīšanas tehniskās darbības ir cieši saistītas ar mūsu psihofizioloģiskajām spējām – citiem vārdiem sakot, mūsu spēju vienlaicīgi apstrādāt psihiskus un fizioloģiskus procesus kā vienu kopumu. Psihofizioloģiskās spējas un to līmenis mums ir ielikts kopš dzimšanas, un to mainīt ir ļoti grūti, reizēm pat neiespējami.

Ne katrs no mums ir dzimis ar stūri un ātruma pārslēgu rokās. Tie laiki, kad automašīna bija greznība, ir jau sen pagājuši. Arvien biežāk sastopamies ar nepieciešamību pēc auto vadītāja prasmēm un apliecības – gan ikdienā, gan darbā. Pat ja šīs prasmes nav visiem iedzimtas, tas nenozīmē, ka arī iespējām jābūt ierobežotām.

Ievērojami liels procents jauno autovadītāju, kas ir uzsākuši mācības nepieciešamības – nevis personīgas vēlmes – vadīti, izšķiež ne tikai naudu un laiku, spiežot sevi apgūt kaut ko, kas neiet no rokas, bet arī nepārtraukti salīdzina sevi ar citiem jaunajiem autobraucējiem. Ne viens vien atmet ar roku šīm mācībām, jo vienkārši pietrūkst pacietības. Mācīties braukt ar automātisko ātrumkārbu ir vienīgā pareizā pieeja šajos gadījumos; tas nebūt nenozīmē, ka tas ir galējs lēmums, jo nokārtot „standarta” tiesības var jebkurā laikā, kad ir aprasts gan ar satiksmi, gan ar auto vadīšanu.

Angliskais izteiciens, ka „zināšana ir jau puse no cīņas”, izrādās patiess arī šajā gadījumā; ASV veikto pētījumu rezultātā tika pierādīts, ka šoferīši, kuri tika informēti par viņu psihofizioloģiskajām nepilnībām pēc vairakkārt izraisītiem ceļu satiksmes negadījumiem, turpmāk izraisīja ievērojami mazāk avārijas.

Gala rezultātā droša auto vadīšana ir nesalīdzināmi svarīgāka par klausīšanos neizglītotos un vecmodīgos viedokļos par to, kādi cilvēki brauc ar automātisko. Neļaujiet manuālajai ātrumkārbai atturēt Jūs no mācīšanās vadīt mašīnu un autovadītāja apliecības iegūšanas!